Ir laiks pacīnīties par gaismu, mīļie! Jo citādi… citādi nevar vairs izturēt ne tos tumšos vakarus, ne visu pārējo. Tāpēc es izdomāju, ka mums jāpacīnās par visu, kas atgādina sauli.
Es, teiksim, piederu pie tiem, kas vienmēr domājuši: vispirms godam nosvinam 11. novembri ar gaismiņām logos, 18. novembri ar svecītēm varoņiem – un tikai pēc tam sākam Ziemassvētku ugunis, bezgaljauko gatavošanos, Ziemassvētku dziesmas, visus tos tingeļtangeļus, bez kuriem Ziemassvētku laikā vienkārši nevar!
Šogad es saku: neviena gaismiņa neskādē! Nekas, kas raisa kaut mazāko prieciņu, kas uzlādē optimismu, kas palīdz turēt buru un mugurkaulu šajā tumšajā laikā, netraucē – tieši otrādi. Viss, kas atgādina sauli, palīdz!
Es, piemēram, šovakar izvilku no atvilktnes dziļumiem savu glīto Ziemassvētku briedi, noliku uz virtuves palodzes, izrotāju ar lampiņu virteni. Pie pirmās izdevības iegādāšos arī Ziemassvētku puķi puansetiju. Vērojot manas darbības, dažs labs labdabīgi ironiski komentēja: pirmo reizi redzu, ka Rūdolfs svin 18. novembri…
Jā! Citus gadus nesvinēja, šogad svinēs! Palēkdamies! Un drīz pie loga piekāršu arī uz diega savērtas dzērvenes, kas manā mājā vienmēr skaisti saver kopā novembri un decembri.
Mēs esam skaisti savā pelēkumā. Bet dažkārt arī spītīgi kā pelēkākais un ilgākais lietus un cieti kā pelēkākais akmens. Grūti pārkāpt tradīcijām – kad par ko drīkst sākt priecāties, par ko vispār aizliegts priecāties, kā ir piedienīgi priecāties, ar ko jāpiebremzē. Zini ko? Ar gaismu nekad nav jāpiebremzē! Un ar prieku arī.
Ja gaismas virtenes virtuvē un visā mājā ir kaut kas, kas rada prieku un cerību – tak velkam ārā un slēdzam iekšā! Ja gribas Rūdolfu ar visu rūķu brigādi redzēt jau tagad – aiziet! Šogad mums ir jācīnās par prieku un gaismu kā nekad!
Un, piemēram, smilšu cepumus izcept, izspiežot tos ar Ziemassvētku formiņām, ar nav nekāds noziegums. Piparkūkas neapvainosies! Smilšu mīkla pati par sevi ir tāds saulains pasākums – viss balts un vidū ola kā saulīte! Gribi ātro recepti?
Apmēram 300 gramu miltu noberam uz galda kaudzītē, ieliekam tajos 200 gramus sviesta istabas temperatūrā, sagrieztu gabaliņos, pielejam ēdamkaroti silta piena, iesitam pa vidu olu – papriecājamies par skaisto ainavu – un mīcām, kamēr sviests samīcījies ar miltiem un sanākusi mīkla, kas atlec no rokām. Saveļam mīklas bumbu un uz pusstundiņu ieliekam ledusskapī. Tad velkam ārā un cepam kā gribam – maļam caur gaļasmašīnu vai izplājam uz galda un spiežam piparkūku formiņas.
Un, starp citu, es teicu dažam labam – laiks piespraust sarkanbaltsarkanās lentītes pie mēteļa un tās ir, lūk, tur – uz koridora galdiņa. Blakus lampai. Arī gaismiņa. Un šajā laikā katra gaismiņa noder.
Pastāsti, ko Tu izdomā, lai gaišāk! Adresi Tu zini: receptes@delfi.lv Mēs gaidīsim. Un turpināsim Tev rakstīt.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
