Mājsēdes vēstules no virtuves: Nr. 20 Ēdiens, kas liek justies labi

Sestdien saņēmos un uzvārīju ķirbju zupu. It kā sīkums, bet šķiet, ka tas mainīja manu dzīvi mājsēdē. Visu iepriekšējo nedēļu biju ēdusi kaut ko neveselīgu – paštaisītus burgerus, "voku" un "woltu". Vispār jutos diezgan slikti. Bet sestdienā saņēmos nedaudz uzlabot savus paradumus un vismaz pusdienas paēdu tādā veselīgā un sildošā garā. Vakariņās man bija čipsi un saldējums, bet mana dzīve jau bija mainījusies.

Bija sajūta, ka esmu kaut ko superlabu sev izdarījusi un varu vēl kaut ko labu izdarīt. Aizgāju paskriet, un tas bija lieliski, pēc tam kārtīgi izstaipījos, izgāju garā pastaigā un, šķiet, atguvu dzīvesprieku.

Ķirbju zupas efektu jūtu vēl tagad, un nu jau vairākas dienas regulāri daru kaut ko labu sev. Nav tā ka dzīvoju super pareizi un veselīgi, bet nopietni pavingroju arī svētdien, katru dienu pavingrinu pēdas un potīšu locītavas, šorīt pat pamodos agrāk un biju par 20 minūtēm garākā pastaigā nekā iepriekš. Ķirbjos ir spēks!

Vistas zupa ar nūdelēm, buberts ar dzērveņu mērci, kartupeļu biezenis, kas samīcīts kopā ar sautētu gaļu. Jā, šķiet, šie ir mani komforta ēdieni, kas liek justies labi. Tos bērnībā mamma gatavoja tajās retajās reizēs, kad slimoju. Speciāli man. Un tolaik jau nebija tā, kā tagad, kad pie bērniem nemitīgi ir kāds pieaugušais. Tolaik pieaugušajiem bija sava dzīve (darbi, rūpes), bērni skraidīja savā vaļā. Bet tās slimošanas reizes – tā bija iespēja pievērst sev uzmanību, sajust, ka par mani domā. Es pat esmu likusi termometru karstā tējā, lai izliktos, ka esmu slima. Un ne jau tāpēc, lai neietu uz skolu, tur viss bija labi. Tikai tādēļ, lai mamma iekūņātu siltās segās, uzvārītu dzērveņu morsu un pagatavotu vistas zupu. Un pat, ja tā zupa bija ātri vārāmā, no tās paciņas ar "gailīti", tāpat bija tā silti un labi.

Mans "komfortfūds" šobrīd totāli varētu būt vectēva ceptie pīrāgi. Man abas vecvecāku ģimenes dzīvo Cēsīs, tāpēc Ziemassvētki bija dubultstūķa laiks. Vienu dienu pie omes, otru dienu pie vecmammas, pirms tam vēl pie omes brokastīs nokopjot vakarā neapēsto. Ome parasti pati visu riktēja, un mēs ieradāmies jau uz gatavu galdu, bet pie vecmammas mājā mēdzu skolas laikā pavadīt arī svētku brīvlaiku.

Parasti ēst ikdienā riktēja vecmamma, un Ziemassvētki nebija izņēmums, taču divas lietas bija vectēva pārziņā nemainīgi, cik sevi atceros. Tie bija pīrāgi un piparkūkas. Piparkūku mīkla vismaz pirmos gadus arī nebija nekāda veikalā pirktā. Sīrups tika vārīts uz vietas, viss gatavots vectēva virsvadībā. Tad nu es šajā visā mīklošanā iesaistījos kā palīgs.

Vislabāk patika ar glāzi no pīrāgu mīklas kniebt ārā aplīšus un locīt tajos gaļu. Gaļa arī bija tikai un vienīgi vectēva lolojums – pareizās speķa, sīpolu un piparu proporcijas, kuras visādi diletanti nemaz nezina.

Otrs mans uzdevums bija piparkūku mīklas blāķa mešana pret galdu. Es nezināju, kādā nolūkā tas jādara, bet acīmredzot vajadzēja, un man arī nekādus izvērstus paskaidrojumus nevajadzēja. Ja parasti par trokšņošanu apsauca, tad šeit nu bija iespēja pakāpties uz virtuves taburetes (lai krietnāks sviediens sanāk) un no visa spēka bliezt mīklas kluci pret galdu tā, ka noblaukšķ pa visu māju. Lieki teikt, ka ar šo droši vien aizrāvos daudz vairāk, nekā vectēvs bija paredzējis, un līdz rullēšanai bija vismaz kādi padsmit blaukšķi. Rullēšana un formiņu spiešana jau arī bija visnotaļ patīkama nodarbe.

Ja runā par ēšanu, tad te mazāk tās piparkūkas, bet vairāk tieši pīrāgi gāja pie sirds. Un ne man vienam – tie tika sacepti tik daudz, ka divas lielās māla bļodas bija pilnas ar kaudzi, bet tāpat viss tika nokopts pa tīro. Mājsēdē ļoti noderētu tāda kārtīga bļoda ar siltiem pīrāgiem, bet diemžēl gaļas pildījuma ideālās receptes un proporciju zinātāja vairs nav. Garša atmiņā riktīgi iesēdusies.

Nu kas var būt labāks par mammas kotletēm? No labas smalkā maluma maltās cūkgaļas, tādas kārtīgi apceptas no ārpuses, bez sīpoliem vai treknumiem. Atzīšos, ka reizēm mamma pa pāris kotletēm sūta maniem bērniem, bet es pa kluso kādu apēdu, jo viņi vēl tās līdz galam nenovērtē. Es pati nemaz nemēģinu cept, jo baidos tās sabojāt.

Un vēl īsta laimes sala un bērnības garša ir Lilijas tantes šokolādes desa! Tā bija visos svētkos. Kopā taisījām – man, kā jaunākajai, tika cepumu smalcināšanas uzdevums, kā arī priekšroka šokolādīgās bļodas iztīrīšanā. Kaut kā šī tradīcija norimusi, pat nezinu kāpēc. Doma vien par šo gardumu liek justies labi! Jāsagādā viss nepieciešamais, lai jau rīt ķertos pie darba. Turiet īkšķus, lai izdodas tāda, kā bērnībā!

Mani mīļākie, siltākie ēdieni pavisam noteikti ir omas kotletes, rasols un speķa pīrādziņi. Visi šie ēdieni vienmēr bijuši svētku sastāvdaļa – Lieldienas, Ziemassvētki, Jāņi, mana dzimšanas diena vai vārda diena – tagad arī vien tāpēc, ka es beidzot esmu atradusi laiku paciemoties. Protams, oma nekļūst jaunāka, un viss gatavošanas process paliek grūtāks, tāpēc katru pīrāgu cepšanas reizi viņa saka: ''Šī ir pēdējā reize – es vairs pīrāgus necepšu!'' Bet tādas pēdējās reizes bijušas vismaz 10, jo omas paliek omas un prieks ne tikai satikt, bet arī iepriecināt mazbērnu, ir lielāks par grūto nostāvēšanu kājās gatavošanas laikā. Es pati arī esmu mēģinājusi kotletes un rasolu pagatavot gluži kā oma – izmantojot identiskas sastāvdaļas un veicot identiskus soļus, bet nekad garša nav tik laba, kāda tā sanāk omai. Un tagad man gribas omas pīrāgus…

Es būšu kodolīga – halva!

Mans prieka ēdiens ir rasols pēc tēta receptes, kuru nevar pārspēt nekas pasaulē. Zinu, ka daudzi rasolu taisa arī ikdienā, tāpat vien, bet man tā celšana galdā vienmēr ir svētki. Teju vai svēta lieta! Savos 26 gados nevaru atminēties ne reizi, kad kāda dzimšanas diena, vārda diena vai Ziemassvētki būtu pagājuši bez šīs klasikas. Reiz, kad dzīvoju Liepājā, draugs pierunāja vienu dienu, bez iemesla, uztaisīt rasolu. Ilgi turējos pretī, jo tāda rasola ēšana nav gana svinīga, taču piekāpos – lai jau tiek! Pēc dažām stundām zvana mamma un saka: "Daudz laimes otrajā vārda dienā!" Es pat šo faktu biju palaidusi garām, bet, redz, dzīve pati man rasolu iemet rokās pašās svarīgākajās gada dienās.

Kā tētis teic, izcila rasola panākumu atslēga slēpjas labā desā un, protams, mērcītē (mmmmm!), kas vienmēr jājauc atsevišķā bļodā, lai garšas perfekti samiksētos kopā, un tikai tad jājauc ar pārējām sastāvdaļām. Pārējais jau ir pavāra garšu lidojums!

Teju katru piektdienas vakaru es sūtu vecmāmiņai ziņu – "Būsim rīt Talsos, vai vari pagatavot frikadeļu zupu?" Atceros, ka mans puisis, pirmo reizi dodoties uz omītes frikadeļu zupas degustāciju, man apgalvoja, ka viņa mammas zupu nu neizdosies pārspēt, bet šobrīd apgalvo, ka top viens zupa viņam, protams, ir omes!

Esmu pat vairākkārt zvanījusi omei, vārot zupu pati, un darījusi tieši ik katru soli, kā viņa dara – bet nu nesanāk man tieši tāda pati, lai cik ļoti gribētos! Domāju, ka viņa zupai pievieno savu neizmērojami lielo mīlestību!

Kad pagājušo nedēļu mocījos ar vēdera sāpēm, viņa ar kurjeru (tā viņa dēvē manu tēti) bija man atsūtījusi uz Rīgu divas burciņas frikadeļu zupas ar zīmīti: "Ir jāēd zupas, tad vēders nesāpēs!" Tagad esmu sev apsolījusies, ka vismaz vienu reizi nedēļā mums būs zupa – lai vēders nesapētu un lai ar praksi, iespējams, sasniegtu omītes frikadeļu zupas garšu!

Kādi ir Tavi īpašie ēdieni? Pastāsti! Adrese tā pati: receptes@delfi.lv. Mēs gaidīsim. Un turpināsim Tev rakstīt.