Foto: Zane Eniņa
Apzinot vairāk nekā 20 vietas Vidzemē, noslēgusies etnogrāfiskā ekspedīcija, kuras mērķis bija dokumentēt maizes krāsnis, darba rīkus un stāstus. Ekspedīcija notika šī gada vasarā un rudenī, pamatā Drustu, Dzērbenes un Jaunpiebalgas pagastos, bet tika apmeklētas maizes cepējas arī Mūrmuižas, Ērgļu un Madonas pusē.

Maize ir temats, kas uzrunā teju katra lauku cilvēka sirdi: kāds atceras, kā mamma cepusi garšīgu maizi un pats palīdzējis malku vai kļavu lapas pienest, kāds zina slavēt kaimiņienes meistarību, kāds par piemiņu saglabājis lizi. Maizes cepšanas prasme ir viena no tām, kuru ciena un novērtē joprojām.

"Es domāju, ka sava nozīme ir līdzcilvēku novērojumam, ka maizes cepšana prasa tādas izejvielas, malku, darītāja uzmanību, nosvērtību un attieksmi, kura nenoslēpjami izpaužas maizes garšā un sātā. Klausoties, vērojot un mazliet arī pazīstot tuvākos kaimiņus Auļukalnā, es redzu – sātīga maize cilvēkam ir devusi spēku ikdienā un stiprina arvien, kalpojot par neredzamu saiti uz dzimtajām mājām, senčiem un pamatīgu attieksmi pret ikvienu darbu", saka ekspedīcijas rīkotāja Inita Šalkovska, kas ikdienā saimnieko un cep maizi Auļukalna muižā.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!