Ir tāda visiem zināma patiesība, ka sliktā garastāvoklī gatavot nevajag – nebūs garšīgi. Arī maizi sliktā garastāvoklī nevajag mīcīt – nerūgs, un, pa ja rūgs, izceptu ne suns neēdīs. Es tam svēti ticēju un apmēram tā arī rīkojos. (Man, protams, viegli runāt, jo man nav mazu bērnu, kuri grib ēst neatkarīgi no tā, kāds mātei barotājai garastāvoklis. Un man nav suņa un, pat ja būtu, es taču viņu nebarotu ar maizi.)
Par gatavošanu piekrītu, kam tad ir izdomāts "Wolts" un "Bolts", bet ar maizes cepšanu ir citādi. Sliktā garastāvoklī varbūt arī nevajag ķerties klāt. Bet visos citos dvēseles stāvokļos – pat ļoti ieteicams. Ja ir prieks un gaviles un nav kur to visu likt – cep! Ja ir nenormāls stress, ja jāgaida ziņas vai zvans, kas nenāk un nenāk, liec telefonu uz virtuves galda un – cep! Ja jāraksta raksts, bet pilnīgi neviena doma nenāk galvā, liec visu pie malas, ej uz virtuvi un – cep!
Jo lielāks satraukums un stiprākas jūtas, jo kārtīgāk var klapēt mīklu mīcīšanas beigu stadijā. Nekad mīkla nav tik labi izmīcīta un tik atsperīgi atlekusi no bļodas malām, kad mīcu to ne tikai ar rokām, bet arī ar emocijām – prieku, kreņķīti, aizvainojumu, gaidām, stresiņu… (Kā mēdz teikt, jo dusmīgāka sieviete, jo garšīgākas karbonādes. Nu maizes gadījumā dusmas varbūt nebūs īstās emocijas, bet visas citas tiešām var izmīcīt un izklapēt!)
Sliktās emocijas iecept maizē? Nu nav iespējams! Izmīci to mīklu, iztrakojies un tad liec rūgt. Un tad sākas kaut kāda īsta maizes maģija. Jo mīkla rūgst un ceļas, jo mierīgāka tu kļūsti. Viss pierimst, lai kādas vētras plosījušās. Tu esi iekšā cepšanas rituālā. Pīrādziņu aplīši, gaļa pa vidu, aiztaisām, aizlocām, ielokām galus – viens pēc otra, viens pēc otra… Ķimeņmaizēm izrullējam garāku mīklas desu – šņak, šņak, šņak, griežam vienādus gabaliņus, ritms, ritms, ritms, tad rokās veļam bumbiņas, tad liekam uz pannas, viegli iespiežot viducīti…
Lai uzrūgst, pirms viss ar otu tiek pārsmērēts ar olu. Visas pasaules mākslinieki nervozi saspiežas stūrītī (par pīpēšanu stūrītī te nav runa, manā virtuvē nepīpē!), cenšoties neelpot, kad tu apglezno savus pīrāgus un ķimeņmaizes ar olu. Māksla, tā ir māksla!
Maigi pufīgie pīrādziņi nepacietīgi piebriest, vēl tikai sviesta piciņa ķimeņmaizes vidiņā un tad dāsna sāls sauja pāri visam un tad ķimenes pārkaisīt pāri, ne par daudz, ne par maz.
Un tad krāsnī iekšā! Paskaties pa logu, paskaties pulkstenī – varbūt jau satumsis. Laiks ir pagājis cepot. Kad no krāsns nāk ārā tas cepums, smaržo visa māja, un realitāte atgriežas. Pasaule ir atpakaļ ar visu, kāpēc tu vispār sāki cept – ar priekiem un bēdām. Dažreiz izcep – un ēst pat negribas. Cienā savējos un dažkārt arī svešos, priecājoties, ka garšo. Bet, ja negribas pat vienu brūnu, karstu, smaržojošu pīrāgu no pannas pakampt un pašai apēst, gandrīz apdedzinot lūpas – tad gan nav lāgā. Tam ir jābūt kam pavisam briesmīgam. Es ceru, ka Tev tā nav. Ka tev ir laimīte gan cept, gan ēst.
Jā, varbūt cepšana dažreiz nedara laimīgu. Bet tā nomierina. Un, ja ne pašam, kādam tavi karstie pīrāgi un ķimeņmaizes varbūt būs īsta laimīte. Maza, brūna, garda laimīte. Un tas nav maz. Lūk, tāds mans mājsēdes atklājums. Ir jācep!
Paldies, ka lasīji mūsu vēstules no mājsēdes virtuves! Paldies, ka rakstīji. Mēs joprojām gaidīsim Tavas receptes un vēstules. Adresi Tu zini: receptes@delfi.lv Un mēs turpināsim Tev rakstīt. Varbūt tās nebūs vēstules. Lai gan – kas zina. Tiekamies tepat – "Tasty". Katru dienu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
