Kur latviete, tur pīrāgi! Arī Amerikā

Amerikāņi vispār cep pīrāgus?

Tādu pīrāgu te nav – ne veikalos, ne recepšu grāmatās, nekur. Var teikt, ka esmu saviem amerikāņu radiem iemācījusi ēst pīrāgus. Un viņiem patiesi garšo. Tagad jau prasa un sagaida, ka būs. Ir iekļauti Halvorsenu ģimenes Pateicības dienas ēdienkartē.

Uz kopējām pusdienām Pateicības dienā katra ģimene kaut ko atnes – citi salātus, citi kādu no pamatēdieniem. Es tādas Pateicības dienas pusdienas Latvijā, protams, netaisīju, tāpēc īsti nevarēju uzreiz piedalīties un izdomāt, ko man vajadzētu aiznest. Nu tad reiz aiznesu pīrāgus. Kur latviete, tur pīrāgi!

Tikko nosvinējām šīgada Pateicības dienu. Ģimenes vīrieši sēdēja ciemošanās mājas pagrabstāva bārā. Kad es ierados ar savu pīrāgu groziņu (jo man kā latvietei, protams, ir pīts groziņš, kurā ir vēl silti pīrāgi, kas pārsegti ar baltu lakatiņu), mani jau sagaidīja ar ovācijām.

Pateicības diena patiesībā ir tādi izēšanās svētki. Galdi ir klāti ar komforta ēdieniem vairākās kārtās: tītars ar kartupeļu biezeni un treknu mērcīti, saldie kartupeļi, uz kuriem vēl izkausēts zefīrs virsū, zaļās pupiņas un citas lietas, kā arī vairāki saldie pīrāgi ar putukrējumu. Viens no tiem ar burbonu (viskiju) garšoja fantastiski. Galds vienmēr ir ļoti bagātīgs, tā kā maniem pīrāgiem ir jāiztur nopietna konkurence. Un tie godam tika galā ar šo uzdevumu, vienmēr tiek apēsti un slavēti.

Kā tu cep pīrāgus? Taisi mīklu?

Esmu slinka, mīklu pērku jau gatavu. Šeit nav tādas rauga mīklas kā Latvijā, nācās mazliet paeksperimentēt, līdz saldēto ēdienu nodaļā atradu saldētas bulciņas no līdzīgas mīklas, tādas mandarīna lieluma bumbiņas. Tās atsaldēju apmēram divas stundas jau uz cepamās pannas.

Iekšiņas sagatavoju dienu iepriekš – speķītis jau nu tur arī nav garšīgais, Latvijā kūpinātais. Nākas improvizēt. Mēģinu atrast tādu, kas ir biezākās šķēlēs, sagriežu kubiciņos, pievienoju sīpolus, čut čut ķiplociņu, garšvielas un pats galvenais – ķimenes. Tās arī bija sasodīti grūti atrast, jo ķimenes te nav modē.

Maisījumu apcepu uz pannas, jo citādi tas bekons pīrāgiem ir par jēlu, un arī tādēļ, ka visa masa tā labāk kopā turas. Man sanāk tējkarote speķa uz katru pīrādzīņu.

Kad pīrādziņu mīkla atkususi, katru to bulciņu saplacinu un lieku virsū pildījumu. Aizveru katru pīrādziņu, ļauju vēl mazliet pabriest. Tad apsmērēju ar olas dzeltenumu un krāsnī iekšā. Cepu 350 grādos pēc Fārenheita (sanāk apmēram 175 grādi pēc Celsija) 15-20 minūtes. Nebiju varējusi iedomāties, ka tā ilgošos pēc Celsija temperatūras un metriskās sistēmas, jo šeit viss ir collās, pēdās un citos zvēros.

Man ir divas pazīmes, pēc kurām nosaku, vai pīrāgi gatavi – ja redzu, ka augšiņa paliek skaisti dzeltenbrūna, paveru krāsns durvis un skatos, vai apakša viegli atlec no pannas. Ja pīrāgs bez pretošanās ceļas augšā, tad gatavs.

Cenšos cept tieši pirms pasākuma. Kā izņemu no krāsns, tā teciņiem vien uz mašīnu, uz ciemošanās māju, lai pirmie pīrāgi visiem tiek, kamēr vēl karsti.

Garšo tāpat kā Latvijā?

Es nevaru vairs apgalvot, ka garšo tāpat. Tā ir rauga mīkla un speķis. It kā tas pats. Drusku tādi pufīgāki nekā Latvijā, man šķiet.

Otrs ēdiens, kas ļoti garšo maniem radiem, ir šašliks. Es viņiem to pasniedzu kā marinētu cūkgaļu, un tas ēdiens aizgāja uz urrā. Daži pat teica, ka tas esot garšīgākais citas nācijas ēdiens, ko viņi jebkad ir ēduši.

Amerikāņiem nav šašlika?!

Tādas metodes, ka uzdur gaļu uz iesmiem un cep, nav! Sākumā bija grūti atrast iesmus. Un mans vīrs nesaprata, kā to gaļu cept, viņam likās dīvaini, ka vajag cept uz atklātas uguns, nevis sutināt. Viņi vairāk ēd liellopa gaļu, steikus, un cūku sutina sautējamā kaltā, līdz tā sāk sadalīties.

Vēl es pārsteidzu viņus, kad cepu zaļos kartupeļus uz pannas - viņi tādus nepazīst. Kartupeļu pankūkas arī viņi taisa no vārītiem kartupeļiem, nevis svaigiem.

Rasolu arī esmu taisījusi, amerikāņu kartupeļu salātiem neliek klāt ne gaļu, ne zirnīšus, ne marinētos gurķus.

Kas tev pietrūkst no Latvijas ēdieniem?

Minesota un Viskonsīna ir divi kaimiņu štati, kuros galvenokārt apmetās ieceļotāji no Vācijas un Skandināvijas. Piemēram, skābos kāpostus var nopirkt jebkurā pārtikas veikalā. Vēl trakāk – dažās picērijās ir nopērkamas picas ar skābiem kāpostiem.

Bet latviešu man tuvākajā apkārtnē nav. Kaut ko jau nopirkt var. Vienu brīdi varēja latviešu šprotes parastā pārtikas veikalā nopirkt, bet tagad vairs nē. Ā, es vēl kefīru dzeru, to var nopirkt visos veikalos. "Lāču" maizi pērkam internetā. "Ebay" vietnē ir latviešu tirgotāji, tā es "Apsaras" tēju nopirku, arī športes tur var dabūt un vēl šo to.

Kārtīga biezpiena pietrūkst. Te tas ir tāds slapjš, un garša cita. Vēl es ilgojos pēc žāvētas vistiņas un marinētām sēnēm – te ir tikai šampinjoni un citas mākslīgi audzētās sēnes. Divreiz esmu pirkusi sēņu sporas – vienreiz no Lietuvas, otrreiz no Baltkrievijas, mēģinot te tās ieaaudzēt, bet neaug.

Kad atbrauksi ciemos uz Latviju, kur vispirms gribēsies iet paēst?

Gribētos uz "Lauvas namu" aiziet. Un uz "Gan Bei". Te arī ķīniešu ēdiens garšo pavisam citādāk.