Itālijā ir senas mājās gatavotas maizes tradīcijas. Gan picas, gan maizes "vinnesta" pamatā ir mīkla, kam jābūt pareizā konsistencē, proporcijās un veidotai īpašā raudzēšanas procesā. Ideālā variantā itāļu pica tiek cepta malkas krāsnī. Savukārt citviet pasaulē eksistē citi picu veidi, piemēram, amerikāņu biezās picas vai picas ar kraukšķīgām siera maliņām. To pagatavošana un pasniegšana krietni atšķiras no itāļu virtuves tradīcijām.
Picas dzimtene ir Neapole. Reiz kāds neapoliešu maizes meistars 19. gs. beigās par godu Itālijas karalienei Margaritai dienā, kad viņa tika kronēta un celta tronī, no maizes mīklas uzcepa fokačas (foccacia) maizīti un izdekorēja to Itālijas karoga krāsās ar sarkaniem tomātiem, baltu mocarellas sieru un zaļām bazilika lapiņām. Par godu karalienei maizīti nodēvēja par Margaritu. Tā ir pirmā zināmā pica, bet apaļajai maizītei ir vēl senāka izcelsme – romiešiem pitta (piatto) bija apaļa fokača kā šķīvis. Maizīti veidoja kā šķīvi, uz tās lika ēdienu un sākotnēji to uzskatīja par lieku un meta laukā. Dienviditālijā pitta pamazām ieguva nosaukumu pizza jeb pica, bet Vidusitālijā un Ziemeļos pitta pārvērtās par piada – arī apaļa fokača, ko ēda, pārlokot uz pusēm, ar sieru vai gaļu. Latvijā, salīdzinot ar Itāliju, picas ēšanas tradīcijas nav tik senas, tomēr pica ir viens no iemīļotākajiem ēdieniem jau pāris desmitus gadu.