Foto: Publicitātes foto
Kas ir ēdiens – fizioloģiska vajadzība, bauda, tradīcijas vai kas cits? Vai spēj iedomāties Ziemassvētkus bez rasola vai rosola, piparkūkām, mandarīniem, pīrāgiem un zirņiem ar speķi? Kāpēc Ziemassvētkos mēs galdā neizvēlamies likt makaronus vai pelmeņus, kāpēc Jāņi bez alus un siera nebūtu līdz galam Jāņi? Kāpēc Jaungada naktī šampanietis, bet dzimšanas dienā noteikti torte? Kāpēc dzīves svarīgākajos notikumos mēs klājam galdus un ir tik svarīgi sanākt kopā? Kas nosaka mūsu garšu izvēles un kāpēc vienā valstī iecienītu ēdienu otrā drīzāk novērtētu par negaršīgu vai pat neēdamu?

Dzirdot vārdu savienojumu "ēdiena antropoloģija", pirmajā mirklī nenāk prātā pilnīgi nekas. Tik pierasti par ikdienā lietoto pārtiku, ēdienu pagatavošanu un ēdienreizēm ir domāt vienā plaknē – nopirku, pagatavoju, apēdu. Saruna ar Somijā dzīvojošo antropoloģi un Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) viesdocētāju Agnesi Bankovsku aizved daudz tālākā ceļojumā, kurā caur ēdienu un ar to saistītajām praksēm tiek stāstīts stāsts par mūsu izvēļu rašanos, paražām, identitāti, dzimumu lomām un daudz ko citu.

Padaloties ar tuvākajiem par mūsu gaidāmo sarunu, visi kā viens pie vārdiem "ēdiena antropoloģija" apklusa. Samulsa. Neesam ieraduši par ēdienu domāt plašāk. Par ko ir šis stāsts? Šī ir liela sociālās antropoloģijas apakštēma. Dzimta, saišu un attiecību veidošana, ar ķermeņa uztverēm saistītās pieredzes, ētikas jautājumi uz klimata pārmaiņu fona un vide. Ēdiena antropoloģija oficiāli universitāšu mācību programmās parādījās pirms kādiem 50 gadiem. Tā kā ēdiens visās pasaules sabiedrībās ir ļoti svarīgs, tas kļuva par pētīšanas vērtu. Ēdiens par sabiedrību pastāsta ļoti daudz.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!