Vēstules no virtuves: pandēmijas ķēķa Voldemorts jeb kas vakariņās?

Man gatavot patīk, bet, ja gribu būt atklāta, tad vēl vairāk man patīk saņemt uzslavas par pagatavoto. Pirmspandēmijas laikos mēdzu aicināt draugus brokastīs, vakariņās, piedāvāju piebraukt pēc biezpiena sacepuma vai svaigi uzkultas debesmannas. Arī dēla piedzimšana nemazināja šos manus paradumus. Jaunais cilvēks dabūja uz sava šķīvja īstu gurmāna izlasi, kur netrūka nedz maigu truša frikadeļu, ne batāšu biezeņa ar nule sablendētu zaļumu mērci.

Un tad atnāca pandēmija un piedzima meita. “Ko gatavosim pusdienās? Kas būs vakariņās?” – jautājumi, kas agrāk rosināja radošumu, tagad bija kļuvuši par baisiem bubuļiem. Gatavot ģimenei katru dienu, visu nedēļu trīs, četras ēdienreizes ir pamatīgs izaicinājums. Ar piebildi – gatavot tā, lai ir dažādība. Jāteic, ka ne es viena tāda – influenceres, kas pirmspandēmijā braši atrādīja savus pusdienu šķīvjus un dokumentēja bērnu ēšanu šajā laikā, pieklusa, bet drosmīgākās atzina, ka vairāk par makaroniem nespēj neko izdomāt. Protams ir fusilli, rigati, penne, lazanja, spageti, farfalle, bet makaroni – pardon! – pasta paliek pasta – milti un ūdens, bet vajag tak sabalansētu dažādību – zupas, sautējumus un sacepumus.

Taču paldies pandēmijai un bērniem – uztrenēju spēju plānot ēdienreizes nedēļai, gatavot vairākām dienām, gatavot to, kas neprasa lielu stāvēšanu pie plīts, un pielādēt saldētavu ar rezervēm tādām dienām, kad viss ir pilnmēnesī, neko nevar paspēt vai kāds ir slims.

Neliegšos, ka savu pandēmijas laika ēdienkarti špikoju uz velna paraušanu: prasu draudzenēm, kas vakariņās viņām, klīstu portālos (aplausi visiem tiem, kur es varu ierakstīt savā skapī esošās ēdmaņas un uzzināt, ko pagatavot), šķirstu vecas un jaunas pavārgrāmatas, bet reizēm nodarbojos ar jaunradi, ja par tādu var saukt to mirkli, kad visu, kas atrodams ledusskapī, sakapāju un iešķūrēju sautēties.

Šajā laikā esmu pasākusi piekopt arī bezatlikuma filozofiju – ja tiek spiesta burkānu sula, tad izspiestā burkāna "miesa" nonāk vafelēs, zupās un polentā.

Pateicoties mērķtiecīgai ēdienreižu plānošanai un biežai gatavošanai, esmu izkopusi arī spēju laikietilpīgiem ēdieniem radīt un pielāgot slinkās un ātrās versijas.

Taču, lai arī retāk, joprojām manā virtuvē top ēdieni ar stāstu, kas atvesti no ceļojumiem, ēdieni par kuriem sarakstītas leģendas, ēdieni, kas prasa pasvīst pie plīts, jo ēdiens ir svētki, ko varam sev dāvināt katru dienu.

Kādi ir tava ķēķa noslēpumi? Kādi ir triki, kas palīdz piepildīt vēderu, just no tā baudu un vēl saglabāt nākamībai? Raksti mums uz receptes@delfi.lv, dalies savā pieredzē un knifos!