Ar vilcienu pēc picas uz Vaivariem  (1)

Jaunajā picērijā saimnieko Kārlis Leitis kopā ar draudzeni Aneti Siņavsku. Vaivari beidzot var uzelpot – gan par to, ka vecajā Vaivaru stacijā atgriezusies dzīvība, gan par to, ka tagad tur var nopirkt pirmšķirīgas, ļoti garšīgas Neapoles stila picas, kas ceptas īstā malkas krāsnī.

1911. gada celtā vecā Vaivaru stacija, kas ieturēta vecajām Jūrmalas stacijām raksturīgā stilistikā, ir bijusi skandālu un strīdu objekts. 2016. gadā, kad "Latvijas Dzelzceļš" sāka Jūrmalas dzelzceļa līnijas modernizāciju, Vaivaru stacija tikai nojaukta. Jūrmalnieku sašutums bija milzīgs. Gan par to, ka vecā, mīļā koka stacija aizvākta, gan par to, ka tās vietā nākuši prasti metāla konteineri, kas tagad ir apšūti ar dēlīšiem un izskatās mazliet labāk.

“Reāls skandāls, apkaunojums Vaivariem!” – tā par vecās stacijas nojaukšanu izteicās vietējie. Pēc lielām cīņām un sabiedrības spiediena Vaivaru stacijas veco koka ēku restaurēja un novietoja uz jauniem pamatiem 200 metrus tālāk, bet bez stacijas funkcijas – drīzāk kā muzeja eksponātu ar kultūrpieminekļa statusu, par ko liecina arī īpaša, zili baltā kultūras pieminekļa zīme.

Cīņa par to, lai veco staciju novietotu atpakaļ un tā atkal kalpotu kā stacija, nevainagojās panākumiem. Gadiem ilgi stacija stāvēja tukša, līdz par stacijas nomniekiem kļuva Kārlis un Anete.

Iespējams, ka tādu rosību, kāda ik dienas valda jaunajā picērijā, vecā stacija piedzīvojusi tikai pašos krāšņākajos ziedu laikos. Un arī tad maz ticams, ka tajā pirkt vilciena biļeti katru dienu iegriezušies 80 cilvēki. Tieši tik picas katru dienu nopērk jaunajā “Stacija Vaivari Pizza”.

Uz tādu popularitāti Kārlis un Anete nebija cerējuši. Pirmajās dienās sagatavojuši mīklu 45 picām, cerot, ka lielāko daļu pārdos. Izpārdeva visu dažās stundās. Nākamajā dienā – tas pats. Ar steigu nācās pārgrupēties – dubultot mīklas daudzumu un piedāvāt darbu vēl vienam picu cepējam.

Izpārdots – šādu ziņu picērijas apmeklētāji dzird ik pārdienas. Vietējie jau iemanījušies un picas pasūta uz konkrētu laiku picērijas “Facebook” lapā – tā ir visdrošāk, tad skaidrs, ka bez kārotās picas nepaliks.

“Strādājam ar maksimālo kapacitāti, telpas ir mazas, ledusskapī ir vieta 160 mīklām – un viss,” saka Kārlis. Pabērt no tūtiņas miltus un ātri pagatavot vēl kādu picu – nē, tā te nestrādā. Dažādi izmēģinoties, nonākuši pie pagaidām ideālās mīklas fermentēšanas metodes, kas prasa divas dienas. Līdz ar to – kad picas ir beigušās, tās patiešām ir beigušās. Dažreiz darba dienas beigās uz nākamo dienu jau ir vairāk nekā 50 rezervācijas.

Daži, protams, dusmojas, bet daži mācās no savām kļūdām un vienkārši rezervē picu uz nākamo dienu. Šajā ziņā vietējiem, protams, ir priekšrocības, jo no Rīgas jau katru dienu pēc picas nebrauksi. Kaut tālu jau nav, ar vilcienu jābrauc 46 minūtes.

Vai šā brīža popularitāte nenoplaks? Maz ticams. Gan tāpēc, ka tuvākajā apkārtnē nevienas picērijas nav, gan tāpēc, ka šīs picas tiešām ir īpašas. Sākot jau ar produktu kvalitāti – milti, konservētie tomāti, siers, šķiņķis – visi produkti nāk no Itālijas. Picu receptes ir pašu izstrādātas, ņemot vērā pašu picu ēšanas pieredzi, pabūts arī Itālijā. Tur gan neviens savā virtuvē neielaiž, cik nu var redzēt pa durvju šķirbu tik arī ir. Lielākais skolotājs un iedvesmas avots Kārlim bijusi “Youtube”, kurā apgūtais bijis noderīgāks par Restorānu skolā iemācīto. Noderējusi arī mācekļa pieredze restorānā “36. līnija”, lai saprastu, kā vispār organizēt darbu ēdināšanas iestādē.

Pašu izstrādātā mīklas recepte ar divu dienu fermentēto mīklu, itāļu produkti un picu cepšana malkas krāsnī – tas, šķiet, ir galvenais, kas Vaivaru picas padara tik īpašas un garšīgas. Malkas krāsni cēluši paši savām rokām – šo to pārbūvējot, lai krāsnī panāktu tieši tādu temperatūru, kāda nepieciešama Neapoles stila picai, kur picas maliņas ir viegli apdegušas un kraukšķīgas, bet pildījums – sulīgs un vienmērīgi izcepies.

Picu nosaukumi ir kā brauciens ar Jūrmalas vilcienu: Sloka, Vaivari, Asari, Melluži, Pumpuri, Jaundubulti, Majori, Dzintari. Picās, atkarībā no nosaukuma un cenas ir tomātu mērce, parmezāns, prošuto šķiņķis, salami desa, cukini, olīvas, kazas siers, burratas siers, brī siers, šampinjoni, citronu olīveļļa, trifeļu eļļa, ķiploki, sarkanie sīpoli, garšvielas, zaļumi... Kombinācijas, viena par otru garšīgāka. Vēl vienas picas nosaukums ir – Galapunkts, tās saturu iespējams sakombinēt pašam. Tas var sanākt dārgāk, bet kopumā picu cenas ir vidēji tādas pašas kā Rīgā un citviet Latvijā. Kārlis saka: “Dārgākā pica maksā 12 eiro, var uzlikt burratas sieru virsū, kas to padara vēl par trīs eiro dārgāku. Nu, bet lētākā pica atkal ir 7,50 eiro.”

Atvērt jaunu ēdināšanas iestādi šajos laikos izklausās mazliet riskanti. Kārlis atzīst: paveicies ar investoriem – naudu aizdevuši vecāki. Taču riski ir rūpīgi aprēķināti, un šobrīd šķiet, ka viss notiek pēc plāna. Protams, pašu celtā malkas krāsns ir dubulta veiksme: gan picu kvalitāte un garša ir īpaša, gan elektrība nav jātērē. Visbeidzot, kā izbijis BMX elites sportists, Kārlis pieradis gan uzņemties risku, gan ekstrēmos brīžos sagrupēties kā nākas. Tā kā, pilnīgi iespējams, “Stacija Vaivari Pizza” ir tikai sākums.