Valsts svētku ķilavmaize un karogs rasolā – igauņu Neatkarības dienas īpatnības

Pieredzē dalās igaunietes, žurnāla "Kodokiri" galvenā redaktore Malle Pajula no Tallinas, Tartu Universitātes pētniece Kerttu Rozenvalde un latviete, rotu māksliniece Laura Šmideberga, kura jau 15 gadus par savām mājām sauc Tallinu.

Igauņu valsts svētku svinēšana dalās pirms un pēc kovida laika, jo, kā atzīst visas uzrunātās dāmas, šis laiks ir ieviesis korekcijas svinībās.

"Pēdējos divus gadus svinēšana vairāk notiek dabā kopā ar ģimeni, cepot pankūkas mežā. Izpaliek slavenā pieņemšana pie prezidenta un ērtā dīvānā sēdēšana pie televizora ekrāniem, to visu vērojot," stāsta Malle.

"Pingvīnu parāde", tā igauņi iesaukuši pasākumu 24. februārī, kas notiek pie prezidenta. Uz šo pasākumu tiek aicināta raiba publika, bet vienojošais elements ir viens – katrs no uzaicinātajiem tajā gadā ir īpaši izcēlies, spodrinot Igaunijas vārdu un kalpojot tai. Līdztekus vēstniekiem un ministriem uz pieņemšanu aicināti arī mākslinieki, zinātnieki skolotāji un sportisti. Par "pingvīnu parādi" to sauc tādēļ, ka lielākā daļa kungu ir smokingos. Visi aicinātie viesi ir sapucējušies un dodas sarokoties ar prezidentu. Sasveicināšanās ilgst vairākas stundas un noslēdzas ar koncertu. Šo visu translē televīzija, un igauņi, kas nav uz pieņemšanu ieaicināti, sēžot pie svētku galda, kļūst par "dīvāna ekspertiem", aprunājot viesu tērpus un uzvedību.
"Tāds nacionālais hobijs", smej Malle.
"Vēl nedēļu pēc svinībām prese un portāli ir pilni ar šīm ziņām: tiek analizēti svētku tērpi, uzslavēti labākie, nopelti sliktākie," stāsta Laura. Viņai Igaunijas dzimšanas diena parasti ir dubultsvētki – 24. februārī dzimšanas dienu svin arī vīra Janara mamma.

Dzimšanas dienas rīts Igaunijā sākas reizē ar saullēktu, kad Tallinas Garā Hermaņa (Pikk Hermann) tornī, skanot himnai kora izpildījumā, tiek pacelts Igaunijas karogs un teikta prezidenta runa. Norisei līdzi iespējams sekot televīzijas tiešraidēs vai klātienē.
Kerttu stāsta, ka līdzīgi pasākumi pēc oficiālās pārraides notiek arī citās pilsētās, piemēram Tartu tas notiek Domkalnā (Toomemägi).
Neiztrūkstoša ir bruņoto spēku parāde, kas katru gadu notiek citā Igaunijas pilsētā. Šogad karavīri maršēja pa Vabaduses laukumu Tallinā.
Malle stāsta: "Ļoti simpātiski ir tas, ka pēc parādes beigām bērni drīkst uzkāpt uz bruņutehnikas, satikties ar dienesta suņiem un karavīriem. Pēdējie labprāt atbild uz visiem bērnu jautājumiem."

Taujātas par svētku galdu un dzimšanas dienas galveno ēdienu visas dāmas vienbalsīgi saka : "Kiluvõileb !" Tās ir ķilavmaizes – rupjmaize, sviests, ķilava, ola, tas viss bagātīgi pārbērts ar zaļajiem lociņiem un vidū iesprausts maziņš Igaunijas karogs.

Rotu māksliniece Laura šajā ķilavmaizē attāli saskata valsts karogu: " Melna maize, balts sviests un ola un sudrabaina (zila) ķilava!" Viņa atzīst, ka atšķirībā no latviešu karoga ko ļoti ērti integrēt ēdienos, piemēram kūkā ar putukrējumu un dzērvenēm, salātos ar bietēm un kazas sieru, igauņu karogs neļaujas tā spēlēties, tāpēc visos ēdienos, kas atrodas uz galda, igauņi mēdz iespraust karodziņu.

Kerttu Rozenvalde atminas, ka, strādājot par lektori Latvijas Universitātē, bijusi vairāk svinēšanā iekšā, nekā pašlaik: "Būt igauņu lektoram Latvijā, nozīmē radīt svētkus. Es 24. februārī vienmēr studentiem nopirku kūkas. Vienu gadu pat servēju slavenos kama miltus ar kefīru. Tiesa, igauņi šo ēdienu svētkos nepasniedz, tā ir ikdiena."

Uz svētku galda igauņi, tāpat kā latvieši, ceļ to, kas garšo un saistās ar svētkiem. Te ir vieta rasolam (rosolje) jeb salātiem ar bietēm un siļķi. Arī igauņiem ir plašas diskusijas par to, kam tad ir vai nav jābūt rasolā. Taču par vienu lietu igauņi gan ir vienisprātis – rasola bļodai jābūt uz galda, ar neiztrūkstošu iespraustu karodziņu.

Svētku nedēļā sarosās arī konditori un, talkā ņemot pārtikas krāsvielas, top dažādi zili-melni-balti našķi, tāpat plaši tiek izmantots Igaunijas nacionālās puķes – rudzupuķes – simbols. Ar rudzupuķu lapiņām tiek apbārstītas kūkas, marcipāna rudzupuķes tiek uzsēdinātas uz mafiniem. Konditori karoga krāsās cep makarūnus, pavlovas un dažādas citas kūkas. Pateicoties savam tonim, mellenes un kazenes ir neiztrūkstošs kūku rotājums.

Tāpat igauņi sociālajos tīklos labprāt atrāda savas ķilavmaizes – te var smelties ne vienu vien iedvesmu. Lūk, klasiska ķilavmaize, nekā lieka!

Te, lūk, ķilavmaize tikusi pie ikru krellēm!

Igauņi ķilavmaižu lietu ņem nopietni. Tās ne tikai ēd, bet sprauž pie krūts!

Kā būtu, ja arī mēs šodien pagatavotu vienu brangu ķilavmaizi un uzsauktu: "Palju õnne, Eestimaa*!"

* Daudz laimes, Igaunija!