kapkeiki
Foto: Shutterstock
Kamols kaklā pie katra kumosa. Ēdot 8. marta kūkas, tā kā bauda, tā kā kauns. Vai laikā, kad tepat blakus plosās karš, vispār ir normāli ēst kūkas?

Lieka sāls paka un konservi "katram gadījumam" iepirkumu ratos (sevi mazliet nicinot par to, bet tomēr). Vēl arī sausiņu paka (nekad mūžā nepirkts produkts. Noliekot tos uz kases slīdošās lentas, tu neskaties kasierei acīs). Skarbie pirkumi. Un tad atkal – spēja, gandrīz izmisīga vēlme svinēt dzīvi kā nekad. Lasis, sparģeļi, avokado, saldais krējums štopkūciņām, ko vēlāk uzcepsi...

Un, kad tu savā mājīgajā virtuvē gatavo garšīgas vakariņas un aiz loga pamatīgi norībina, viss, ko tu nodomā, ir: "Idioti." Jo pie mums jau kara nav, tas ir tikai salūts, kādam ballīte. Viss ir, nekur nav jābēg, visi paēduši, bet... Kā mums justies savās virtuvēs?

Kāds britu izcelsmes žurnālists, kurš laimīgi ticis pāri robežai ar savu ukraiņu sievu, nokļuvis Moldovas draugu gādīgajās rokās, ēdināts un dzirdīts ar moldāvu vīnu, raksta: "Tas viss ir jauki, bet kā lai dzer vīnu, ja skaties ziņās un redzi, ka Mariupolē cilvēkiem nav pat ūdens?"

Tas šobrīd ir normālu cilvēku izaicinājums: nejusties slikti, cenšoties dzīvot normālu dzīvi. Ir ļaudis, kas vairs nepublicē fotogrāfijas no restorāniem un vakariem bāros. Kā sociālajos tīklos raksta kāda sieviete: "Nezinu, kur lai to milzu vainas apziņu liek."

Kāpēc jūtamies vainīgi, ēdot kūkas – tagad? No vienas puses, saprotami, labi šajās dienās nejūtas neviens cilvēks. Bet kāpēc vainas sajūta? Kā man stāstīja kāda paziņa: "Kauns teikt, bet borščs kā tāds un arī viss, kas rakstīts par boršču, mums ar vīru vairs nelien iekšā. Ēdām vairākās kafejnīcās, bija pat tāda akcija Ukrainas atbalstam, arī ar draugiem mājās pāris reizes uzvārījām. Bet tagad – pietiek, nu nelien vairs iekšā! Es esmu briesmīgs cilvēks?"

Un te laikam tā sarkanā boršča līnija ir jānovelk daudziem. Un proti: nē, nav aizliegts ēst kūkas, jā, tev drīkst apriebties borščs, un tas tevi nepadara par sliktāku cilvēku. Kā vietnē "Twitter" raksta Debesmanna.com: "Tā normalitātes sajūta šobrīd vajadzīga vairāk kā jebkad, lai mentāli nesabruktu. Tas, ka tu priecājies, nenozīmē, ka tev nesāp sirds par Ukrainu un tu nepārdzīvo. Dalies ar saviem prieka mirkļiem. Uz mirkli tie ļaus aizmirsties arī citiem. Vainas apziņā neklausies, tā melo!"

Beidzamajās dienās daudzi piesauc to, ko angliski sauc par "survivor guilt" – izdzīvotāja vainas sajūta. Šī sajūta rodas gan tiešas traumas, gan spēcīga līdzpārdzīvojuma rezultātā un var ilgt vairākus gadus pēc traumas. Ne vienmēr šī sajūta ir racionāla un izskaidrojama, bet tas nemazina tās iespaidu uz cilvēku.

Kā ar to tikt galā? Viens no ieteikumiem ir – ļaujies. Ja tev tā vieglāk, izdzīvo to. Tomēr – ja kļūst par grūtu, jāvēršas pēc palīdzības, jārunā ar citiem cilvēkiem. Labi, ja var praktizēt kādu apzinātības rituālu – meditāciju, jogu, vienkārši elpošanas vingrinājumus. Un visās izdzīvotāja vainas sajūtas terapijās ļoti svarīgs aspekts ir rūpes par sevi. Elpo dziļi. Izgulies. Pastaigājies, priecājies par pavasara krāsām dabā. Un, galu galā, ēd kūkas, ja zini, kas tas tev palīdz un tevi iepriecina!

Noteikti labāk palīdz justies arī palīdzēšana citiem. Ir daudz iespēju, kā palīdzēt gan Ukrainas bēgļiem, gan karavīriem un cilvēkiem Ukrainā, gan, galu galā, saviem radiem un draugiem, kas jūtas nospiesti, izbijušies un nobēdājušies.

Gardas vakariņas ir jāvāra, kūkas ir jāēd un dzīve ir jāsvin. Kā "Twitter" raksta Laura Drulle: "Jumts virs galvas, miers valstī, blakus mīļie cilvēki, iespēja pamosties mīkstā gultā un atpūsties ar draugiem – tā ir milzīga dāvana, ko uztveru kā pienākumu neizniekot."

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!