Kur ir slepenā rasolu fabrika? Degustējam veikalu rasolus

Uz nelielu degustāciju sapulcināju trīs draugus. Viena no dāmām sevi nosauca par Biroja žurku (regulāra dažādu Rīgas centra veikalu salātiņu patērētāja), otra dāma sevi nosauca par Rasola Kvīnu (pati uzskata, ka viņai rasola gatavošanā ir melnā josta), un kungs par sevi izteicās vienā vārdā: Kododtoēd.

Degustētājiem pasniedzu rasolu uz jaukiem, baltiem šķīvīšiem, un ēdot viņi nezināja, kādas firmas vai veikala ražojums tas ir. Jāteic uzreiz, ka garšojām tikai daļu no veikalu piedāvājuma – gan jau veikalos ir vēl, bet visu pasaules rasolu jau tik un tā nepagaršosi. Un pēc šodienas liekas – diez vai arī vajag.

Vēl jāpasaka: lai cik lieli rasola meistari un zinātāji mēs katrs jūtamies, neviena no degustatoru piezīmēm nav uztverama ne par absolūto patiesību, ne par patiesību vispār, jo gaumes ir dažādas. Nosauksim šo pasākumu vienkārši par rasolu ēšanas pēcpusdienu, kurā izskanēja neapdomīgi vērtējumi un emocionāli pārspīlējumi, vārdu sakot, degustētāji centās, cik vien spēja. Jāpiebilst, ka, lai kā centās, visu rasolu apēst viņi nespēja. Un, atklāti sakot, nemaz negribēja. (Toties pie rasola pasniegtā franču bagete ar sviestu, kā arī pāris bruti tika pievārēti bez grūtībām.)

Biroja žurka: Kurš tad šos nepazīst – "Narvesen" rasols, 100 punkti! Šo es nopērku pēc darba un paņemu uz mājām, jo no visiem, kas mēģināti, šis man visvairāk atgādina mājas rasolu.
Rasola Kvīna: Kopš kura laika viņi liek klāt svaigu gurķi?! Svaigi gurķi nojauc visu rasolīgumu!
Kododtoēd: Drīzāk visu nojauc tas, ka viņi ir aizmirsuši pielikt sāli. Bet to jau pats var pielikt. Šis ir ēdams.

Biroja žurka: Nevar saprast, kas par piegaršu, kaut kas mērcē.
Rasola Kvīna: Man tā piegarša traucē. It kā garša nekāda – un tā piegarša sit cauri.
Kododtoēd: Izlaidušās galīgi. Nē, nu garšas šim īsti nav, bet nekādu piegaršu es arī nejūtu. Tāds viduvējs produkts.

Biroja žurka: Nu, rasolu atgādina. Šis ir dārzeņu rasols?
Kododtoēd: Nē, reku, manā šķīvī ir desas gabaliņi arī. Bet nu gaļas garšu nejūt, tas fakts. Noskopojušies reāli.
Rasola Kvīna: Varbūt, ja samaisītu ar pareizo mērci, no šitiem salātiem varētu kaut ko uztaisīt.

Kododtoēd: Diezgan bezgaršīgs pasākums. Kartupeļus jūt. Tikai.
Biroja žurka: Atkal burkāni? Te kāds rasols vispār bijis bez burkāniem? Tie burkāni viņiem kaut kāds fetišs?
Kododtoēd: Burkāni ir, sāls nav – klasika.
Rasola Kvīna: Kartupeļu salāti, nevis rasols!

Biroja žurka: O, šitie kaut kādi dārgie? Nav no tās "Kūkotavas"? Garšīgi.
Rasola Kvīna: Manai gaumei bišķi par daudz samačkāti. Bet vispār šie ir tīri normāli.
Kododtoēd: Nu beidzot kaut kas normāls arī.
Biroja žurka: Kaunies, tu es ciemos!
Kododtoēd: Bet viņa jau tos visus rasoļus nav taisījusi. Es ceru. Klau, tev vajadzēja uztaisīt un iepludināt te savējo – un tad beigās triumfēt!

Rasola Kvīna: Konservēto zirņu salāti ar kartupeļiem, tāds ir nosaukums? Nu nē, paldies.
Kododtoēd: Nu gaļas te nav, tas ir fakts. Priekš kam rasols bez gaļas? Šie ir kaut kādi veģetārie?
Biroja žurka: Bet man garšo! Zirnīšu, protams, par daudz piebēries, bet visādi citādi – šos es pirktu!

Pēc degustācijas atklāju visas kārtis, pareizāk sakot, iepakojumus, un metamies lasīt sastāvu. Biroja žurka, izrādās, nekad nav iedomājusies palasīt etiķetes un nepārtraukti kliedz: E! Ārprāts, atkal E! Cik daudz to E! Es nevaru, arī nātrija glutamāts! (Jā, tiešām, kādas desas sastāvā ir arī tas un godīgi uzrādīts.) Biroja žurka paziņo, ka salātus veikalā virs nepirks un rasolu turpmāk taisīs tikai mājās.

Kododtoēd apgalvo, ka viņš tiešām par to ļoti priecātos.

Savukārt Rasola Kvīna gan prātīgi norāda, ka E produktu sastāvā nav inde (pat nātrija glutamāts ne, kaut arī nekas jauks tas arī nav), un kā gan viņa cer pagatavot rasolu mājās bez E vielām? Tās ir gan desā, gan sinepēs, gan majonēzē, gan citos produktos.

Skaidrs, ka, ēdot rūpnieciski gatavotus salātus, tajos ir vielas, no kurām, mājās gatavojot, var izvairīties. Bet tā nav galvenā problēma veikalos nopērkamo rasolu lietā.

Galvenā (un, protams, pilnīgi absurdā) degustētāju kompānijas "apsūdzība" veikalos nopērkamajiem rasoliem skan šādi: tie negaršo kā mājās gatavoti.

Protams, smieklīgs pārmetums. Tomēr daži jautājumi ražotājiem paliek. Vienu no tiem lieliski noformulēja Kododtoēd: "Sakiet godīgi, vai visus rasolus gadījumā neražo vienā lielā rasola fabrikā?" Vārdu sakot – kāpēc visi rasoli garšo tik... bezgaršīgi, kāpēc visos ir par daudz kartupeļu, kas tā tāda par vienotu recepti, kurā rasolam obligāti klāt jāliek burkāni, un kāpēc jūsu rasolos ir tik maz sāls?

Ja kritizē – tad saki, ko darīt labāk, šis ir svēts princips, kas jāievēro. Tad nu degustētāju priekšlikums ir šāds: izkopt mērces meistarību! Sūdzoties par dažādo rasolu bezgaršīgumu, garšas vienmuļību un "nekādumu", nonācām pie secinājuma: mērces vaina! Trūkst kreptīguma! Vārdu sakot – rakstura. Izteiksmīga mērce ir katra rasola dvēsele, un veikalos nopērkamajiem rasoliem dvēseles nav. Tāds nu ir degustētāju verdikts.

Uz jautājumu, vai tad atkal bada brīdī kādreiz nenopirks, Kododtoēd attrauc: "Pirks! Protams! Stokholmas sindroms!" Biroja žurka gan domā: rasolu kastītēs vairs nepirks gan, bet vēl jau ir arī siļķe kažokā!

Rasola Kvīna saka gala vārdu: "Rasols tomēr ir svētki, un tādi lai tie labāk arī paliek. Dzimšanas diena, Jaunais gads – nu, es nezinu, suņa vārda diena, vienalga, kāda ballīte, bet kaut kas svinīgs, kas katru dienu nenotiek. Ja rasolu var rīt katru dienu, tas kļūst par parastiem salātiem. Bet rasols nav nekādi tur salātiņi! Rasols ir... rasols!"