Mīļo pasaulīt, ko tu tur ēd?! Pūdētas olas, tunča acāboli un citas delikateses

Jāteic gan – neviena zeme neiztiek bez ēdieniem, kas sveštautietim šķiet dīvaini. Mūsu pelēkie zirņi ar speķi der ne katra ārzemnieka kuņģim un zarnu noturībai! Par to, kā var dabūt iekšā kefīru, arī daudzi brīnās. Nu, bet asinsdesa – nemaz nav jābūt ārzemniekam, lai tādu nespētu pat pagaršot. Ir cilvēki, kuri labāk gulētu, neuzzinot, kā un no kā tās asinsdesas gatavo.

Portāli "RoughGuides" un "Hostelworld" apkopojuši pasaules baismīgākos un dīvainākos ēdienus. Tiesa, latviešus eksplozīvo zirņu vai asinsdesas šajos sarakstos nav.

Aitas sirds, aknas un plaušas, kas sasmalcinātas un sajauktas ar sīpoliem, auzu pārslām, nieru taukiem, sāli un garšvielām, tas viss sapildīts aitas kuņģī, tajā arī pagatavots un pasniegts. Kopā ar skotu viskiju, protams.

Tulkojumā no japāņu valodas "shirako" nozīmē "baltie bērni". Iespējams, politnekorekti, bet tuvāk patiesībai, nekā varētu domāt. Raugi, šī delikatese ir mencas, makšķerzivs vai pūšļzivs spermas maisiņi. Šim ēdienam esot salda olu krēma garša, un tas esot labs potences uzlabotājs.

Bezatlikumu filozofija Japānā ir modē, kāds brīnums, ka tiek izlietoti pat tunča acāboli. Neies jau tādus ārā mest! Tas ir lēts produkts, ko var nopirkt Japānas lielveikalos (titulattēlā redzami tunča acāboli veikala vitrīnā, ņem tik ciet un liec grozā) , un tos var uzēst arī krogos un restorānos. Vienkāršākais veids, kā pagatavot tunča acābolu, ir to vārīt un ēst ar ķiplokiem un sojas mērci. Garšojot pēc kalmāriem.

Balut ir apaugļotas pīles olas. Olu, kurā jau attīstījies putna embrijs, novāra un pēc tam ēd no čaumalas ar sāli, čili un etiķi, ieskaitot daļēji attīstīto embriju iekšpusē. Kraukšķīga delikatese. Ne visiem. Bet tā jau ar delikatesēm mēdz būt.

Tikai daži cilvēki, skatoties uz tarantulu, spēj domāt par ēšanu. Nav brīnums, ka šos zirnekļus pirmoreiz sāka ēst sarkano khmeru režīma laikā, kad Kambodžā valdīja bads. Acīmredzot, zirnekļi garšo labāk nekā izskatās, un tos turpina gatavot visā valstī, pat pasniegt kā fritētu uzkodu restorānos.

Būsiet Laosā un restorānā tūrista vieglprātībā pasūtīsiet Gaeng Kai Mot Daeng, dabūsiet šo. Skudru olu un baltās skudras embriju maisījums zupā, kurai pievieno arī dažus skudru mazuļus, skābumiņam. Garša esot līdzīga garnelēm. Un vienmēr jau ēdot var iedomāties, ka tas ir vienkārši risoto.

Aļņa degunu ēst, iespējams, liekas jocīgi, tāpēc pat kanādieši to pagatavo galertā un tikai tad sukā iekšā. Vispirms deguns tiek novārīts, lai tiktu vaļā no deguna spalvām, tad sagriezts strēmelītēs un pārliets ar želējošo buljonu.

Kukurūza pati par sevi nav nekas dīvains, bet šo ēdienu sauc Huitlacoce un tas gatavots no slimām kukurūzām, tām, ar baisajiem izaugumiem. Cits tādu kukurūzas lauku būtu nodedzinājis, lai slimība neizplatās, bet ne jau meksikāņi. Viņi tieši šīs slimās kukurūzas gabaliņus iemanījušies pagatavot dažādās mērcēs.

Sardīnijas slavenais casu marzu pazīstams arī kā "sapuvušais siers". To gatavo no pekorīno siera, kuru sapilda ar siera mušu kāpuriem, kas izšķiļas siera ritulī, izurbjas tam cauri un izlaiž caur savu zarnu traktu siera taukus. Labu apetīti visiem! Katrā ziņā īsti sapratēji pēc šī siera brauc speciāli uz Sicīliju un bauda mēli dedzinošo gardumu ar visiem tārpiņiem.

Muktutk ir saldētas vaļa gaļas gabals ar visu ādu. Muktuk parasti pasniedz jēlu vai marinētu. Pēc garšas tas nedaudz atgādinot lakricu, un tam ir vairāki slāņi: āda (kas garšojot pēc lazdu riekstiem), tauki (ilgi košļājama daļa ) un aizsargslānis starp tiem (vēl košļājamāks). Labs C un D vitamīna avots. Cilvēkiem ar protēzēm, iespējams, labāk atteikties (tā košļāšana!).

Pūdētā haizivs jeb hakarl ir Islandes nacionālais ēdiens. Recepte ir vienkārša: noķeriet un izķidājiet Grenlandes haizivi un nogrieziet tai galvu. Tad ierociet to zemē, ne pārāk dziļi, pārklājiet ar smiltīm un akmeņiem. Atstājiet to zemē divus līdz trīs mēnešus, pēc tam rociet ārā, sagrieziet lielākos gabalos un žāvējiet savā haizivju žāvējamā namiņā vēl vairākus mēnešus. Gatava pasniegšanai!

Neviens vairs nezina, vai pūdētas olas senajā Ķīnā bija bada vai izvirtības rosināta uzkoda, bet mūsdienās tā ir delikatese. Olas mēnešiem ilgi notur, pārklātas ar māliem, pelniem un sāli, līdz to dzeltenums ir tumši zaļš un ola neganti smird pēc sēra. Pēc pūdētajām haizivīm šī smaka, visticamāk, liksies tīri ciešama.

Siseņu uzbrukumi mēdz būt riebīgi un tie savā ceļā aprij visu – ja vien neapēd viņus pašus. Tieši to ar viņiem dara Izraēlā. Cepti un ar šokolādi pārklāti siseņi tur esot populāra uzkoda. Kukaiņi ir jauns trends daudzu valstu ēdienkartēs, un kukaiņus cilvēki ēdīs arvien biežāk. Tie, kas spēs. (Tās kājiņas!)