Kad 2008. gadā Krievija iebruka Gruzijā, Teonai bija 13 gadu. Kādu rītu viņa pamodās savā ģimenes mājā Dienvidosetijā no bombardēšanas skaņām. Tieši tāpat, kā šogad 24. februāra rītā pamodās daudzi ukraiņi. Teonas ģimenes māju nodedzināja, un viņas ģimene bija spiesta pamest dzimto Dienvidosetiju. Tieši tāpēc Teona šobrīd līdz sirds dziļumiem izjūt ukraiņu sāpes un ciešanas. “Zinu, kad daudzi palīdz Ukrainai,” viņa saka. “Bet ir grūti iedomāties, kā viņi jūtas. Es to ļoti labi zinu. Ar sirdi zinu. Esmu to pati pieredzējusi. Tu no rīta pamosties – un ir sācies karš. Taču Gruzijā karš ilga piecas dienas. Ukrainā tas ilgst jau mēnesi.”
Par tām pāris naktīm, ko vecāki likuši nakšņot mājas pagrabā, un par šķiršanos no dzimtās mājas, kura līdz ar citām mājām skaistajā ielejā tika nodedzināta līdz pamatiem, Teona joprojām nespēj runāt bez asarām acīs. Un viņai joprojām ir bail no helikopteriem – arī tagad, Latvijā. Kad Gruzijā riņķojuši virs ielejas, tie bijuši kā nāves priekšvēstneši.
Īstā bērnības garša
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
