Skeptiķes olu krāsošanas eksperiments: mākslīgās olu krāsas pret dabīgajām

Patiesību sakot, arī dabiskās olu krāsvielas ir nopērkamas veikalos – un tieši to es darīju, jo līdz mežam un laukam ir patālu, savukārt pašas kopš Ziemassvētkiem krātās sīpolu mizas lai stāv līdz nākamajai nedēļai, kad būs tā īstā krāsošana.

Iegādājos arī mākslīgās olu krāsas, dažas no tām gan šobrīd no lielveikaliem jau pazudušas, acīmredzami pieprasījums ir. Nu tad aiziet. Pret mākslīgajām krāsām gan man ir liela skepse. Sāksim jau ar to – tās taču izskatās kā... kā ķīmijas laboratorija!

Bet metu skepsi nost, vismaz cenšos. Eksperiments ir sācies, un visi šajā cīņā ir vienlīdzīgi! Ķīmiski krāsotas olas gan ēst es nespētu (un tie atkal ir tikai un vienīgi aizspriedumi, jo pārtikas krāsas ir pilnīgi nekaitīgas!), bet vai tad visas olas, ko nokrāso, ir jāapēd?

Tablete līdz galam tā arī neizšķīda un iepakojumā izskatījās ļoti bāla, ne tāda kā uzzīmēta uz iepakojuma. Arī šķidrums, kurā bija jāieliek ola, bija tik gaišs, ka domāju – nu nē, ar šito nekas nesanāks. Sanāca gan. Mazliet par daudz etiķa piešāvās, tāpēc ola sanāca mazliet grumbuļaina. (Kāpēc nevar izgudrot olu krāsas, kurām etiķis nav jālej klāt? Ja reiz ķīmija, tad ķīmija!)

Te jau kaut kas no filmas "Matrikss", nodomāju. Krāsa intensīva, un olas, paturētas ūdenī atšķaidītajā krāsā ar pāris karotēm etiķa, nokrāsojās labi. (Un atkal – pieliekot pamācībā prasītās divas ēdamkarotes etiķa, olas, izņemtas no krāsas, bija jau tādas diezgan... sakodušās. Par ilgu turēts? Varbūt!)

Kaut kas traks! Olu krāsu košie iepakojumi nudien galīgi neizskatās savienojami ar olu ēšanu. Īpaši tās indīgi spilgto krāsu "pudelītes". Olas tāpat kā iepriekšējās, jāpatur krāsas ūdenī ar etiķi. Nokrāsojas labi – un ar maģisko zīmuli izdodas pat kaut ko uz olas uzzīmēt, bet pārlieku lielas cerības uz to likt diez vai var, nekādi smalkie vijumi nesanāks.

To es saprotu! Beidzot kaut kas interesants! Grūti iedomāties, kā izskatās virtuve, ja piedalās bērni, bet – process ir aizraujošs! Nu kā jau katrs roku darbs. Cimdi rokā, iespiežam plaukstā nedaudz sasildītas krāsas un viļājam olu rokās. Burvīgi! Un, kad pusnožuvušu olu ietin un saberzē alumīnija papīrītī, tad mirdzuma līkloči uz olas ir acīmredzami. Process bija ļoti radošs, un rezultāts man ļoti patīk! Mana iekšējā žagatiņa, kam patīk spožas lietiņas, laimē ķērc! Beidzot esmu notvērusi mākslīgo krāsu "vaibu"!

Arī ar šīm krāsām var justies kā mākslinieks... nu, vai frizieris! Plaukstā iespiež vienu krāsu, piespiež klāt spīdumu – un kārtīgi apviļā olu krāsā. Rezultāts ir tāds, kādu sola nosaukums: krāsaina ola ar zeltainu mirdzumu. Skaista!

Atpakaļ pie dabas! Izmēģinu gan iepakojumu ar sīpolu mizām, gan ar bērza lapiņām. Olas, kas vārījušās sīpolu mizu novārījumā, ir tumšākas nekā citkārt. Prātoju, varbūt tāpēc, ka maisījumā bija gan balto (parasto), gan sarkano sīpolu mizas? Varbūt vienkārši ilgāk vārīju. Katrā ziņā – rezultāts ir gaidītais. Ja piesietu klāt dažādas lapiņas un ziediņus vai izspēlētos ar dažādiem putraimiem, būtu rakstu raksti!

Vārot olas bērzu lapu novārījumā, virtuvē smaržo kā lauku pirtī. Burvīgi! Ļauju olām arī kārtīgi nostāvēties un tad... Un tad izņemu no zaļās zupas nevis zaļas, kā cerēts, bet brūnas oliņas ar viegli zaļu atblāzmu. Nu vai nu lapas vai vārītājs nav bijis īstais, bet kaut kas te nav riktīgi, tādas brūnas olas es katru nedēļu pērku veikalā bez visas vārīšanas!

Diez, cik karošu melleņu pulvera vajag, lai dabūtu mellenīgi melnas olas? Pieberu tā pavairāk. Ak tu mīļo Dieviņ, virtuve smaržo pēc melleņu ķīseļa! Olas kā tādi balti ķiļķeni pa laikam pazib mellajā zupā. Vāru kā nākas un atstāju izmērcēties uz vairākām stundām. Rezultāts burvīgs! Tiesa, kamēr olas vēl mitras, tās izskatās pēc īsta mākslas darba. Nožūstot tonis kļūst mazliet blāvāks, bet tik un tā – baložu zili pelēkais ir brīnišķīgs. No melleņu melnā vai lillā gan ne vēsts.

Interesanti, kāda būs atšķirība, vārot olas nevis sīpolu mizās, bet pulverī? Dīvaini, bet, pulverī vārot, olas sanāk gaišākas, nekā mizās vārītās. Skaisti brūns tonītis. Šķiet, ka skaistāks, siltāks, intensīvāks, nekā veikala brūnajām olām. Bet varbūt man tā tikai liekas, jo pašas vārījums?

Tas tak skaidrs, ka šī ir kauja, kurā uzvar visi. Patiesībā jau gaumes lieta – kuram labāk patīk jautrā un radošā ķēpāšanās ar krāsām, kuram – melleņu ķīseļi un čabināšanās ar sīpolu mizām un olu mākslinieciska tīstīšana zālītēs un pirmajos zaļumos. Abas nodarbes var būt gana radošas un nest daudz prieka. Un kā vienā, tā otrā gadījumā beigās rezultāts ir skaists un iepriekš neparedzams.

Lai olas izskatītos pavisam skaistas un spīdīgas, parasti tās iesaka nosmērēt ar taukainu kamariņu vai eļļu. Matētas olas tā iegūst spīdumu. Gaumes lieta! Es atstāju, kā ir – lai skaidrāk redzams, ko no kā var dabūt.

Ja reiz runājam par uzvarētājiem un zaudētājiem, vienīgā, kas varētu atzīties sakāvē, esmu es pati – jo man nākas atzīt, ka daža mākslīgā krāsa arī var radīt brīnumskaistus olu krāsojumus un košumu, ko dabīgās krāsvielas nespēj. Bet tā jau nav sakāve – drīzāk jauna pieredze un mācība, ka aizspriedumiem reizēm jāpārlec pāri. Jālec kā tādam Lieldienu zaķim! Tad var redzēt daudz brīnumu.