18 fakti par Lieldienu ķeizarieni olu

Ola visos laikos slavēta kā auglības simbols, no tās izšķiļas ne tikai putni, bet daudzos tautas mītos arī mītiskie varoņi, piemēram, no zelta olas izšķīlās indiešu Brahma. Daudzos mītos ola tiek pielīdzināta visuma modelim – debesjums ir čaumala, olas baltums ūdens, bet dzeltenums – zeme. Kristietībā olu augšāmcelšanās simbola vietu ieņēmusi, pateicoties savai divreizējai piedzimšanai – vispirms kā olai, tad kā cālim.

Protams, ka galvenā misija olai ir tapt apēstai. Viena no senākām olas pagatavošanas fiksēta Senajā Romā, kur gardēžu Apikius ieteica olai pievienot ārstnieciskus lupstājus, medu, etiķi un izmērcētus ciedru riekstus. Mūsdienās Apikius noteikti būtu dabūjis vismaz vienu Mišelina zvaigzni.

Ja kādam šķiet, ka ar Lieldienām ir par maz, lai godinātu olu, tad var pievienoties tiem, kuri 12. martā atzīmē Starptautisko olu dienu. Tradīcija aizsākās 1918. gadā Kalifornijas pilsētā Petalunā, kas bija pazīstama kā vistkopju pilsēta. Gandrīz desmit gadus mazpilsēta pulcēja interesentus no citiem apgabaliem, rīkoja parādes, ievēlēja Olu karalieni un rīkoja cāļu rodeo.
Kopš 1996. gada Olu dienu pasaulē atzīmē oktobra otrajā piektdienā – tā nolēma Integrālā Eiropas konferencē (IEK), kas norisinājās Vīnē. Kas jādara šajā dienā? Jāēd olas, protams, jādalās ar olu receptēm un jāslavē pie katras izdevības.

Par to, kāpēc olas Lieldienās ir jākrāso, viedokļu netrūkst arī kristiešiem. Viņiem ir pat vairākas leģendas par to. Polijā uzskata, ka olas krāsainas padarīja Kristus mātes Marijas asaras, kad viņa raudādama devusi olas kareivjiem, lūdzot saudzēt dēlu.
Vēl viena leģenda vēsta, ka Marija Lieldienu rītā devusies pie valdnieka Ibērija, lai paziņotu par augšāmcelšanās brīnumu un tukšo kapu. Ibērijs, protams, tādiem māņiem neticēja un izsaucās: "Ja tā ir taisnība, lai tevis nestās olas paliek sarkanas!" Vari minēt, kas notika ar olām! Jā, tās nokrāsojās sarkanas!

Ja noliekam malā leģendas, tad olu krāsošanai ir pavisam prozaisks un praktisks iemesls. Gavēņa laikā, kas ilgst 40 dienas, tika liegta ne tikai gaļa, bet arī olas, tās rūpīgi tika krātas, gaidot lielo izēšanos. Vistas kalendāru nemācēja un gavēni nesaprata, tās savā ritmā turpināja dēt. Tad nu daļu no olām gavētāji nolēma izvārīt, lai ilgāk saglabātu. Izvārītās olas tika iekrāsotas, lai nesajuktu ar nevārītajām. Tieši tādu pašu iezīmēšanas principu izmantoja, iekrāsojot dažādu nedēļu olas, lai zinātu, kuras ir vecākās un ar kurām jāsāk dzīres.

Rakstos krāsotas olas pirmo reizi pieminētas tikai 13. gadsimta sākumā Vācijā, bet 1553. gadā jau var atrast liecības par sarkanām olām Lieldienu ēdienkartē. Savukārt britu vēstures annālēs atrodams dokuments, ka 1290. gadā karalis Edvards I Plantagenets dāvināšanai pasūtījis 450 olas zelta krāsā, samaksādams par to 18 pensus.

Olas krāso visā pasaulē. Latvijā to ierasts darīt ar sīpolu mizām un citām dabas veltēm. Viskrāšņākās olas top slāvu tautām – poļiem, ukraiņiem, čehiem, serbiem, krieviem un slovākiem. Viņiem ola ir vesels mākslas darbs! Ko tik viņi ar olām nedara, apglezno, batiko un izgrebj.

Slāviem raksturīgi izvirpot daudz koka olas, ko ar bagātiem otas triepieniem pārvērš košā olveida gleznā.

Līdzās izdētajām un nokrāsotajām vistu olām top arī ilgspēlējošās olas – no koka, porcelāna un stikla, kas savos ornamentos seko līdzi laikam. Taču slavenākās no neēdamajām olām laikam būs juveliermeistara Karla Faberžē radītās olas.

Protams, ka šokolādes olas radīšana bija tikai laika jautājums. Pirmās parādījās karaļa Luija XIV galmā, tur olas tapa, ņemot talkā izpūstas olas. 1875. gadā britu šokolādes kompānija "Cadburry", pateicoties kakao sviestam, kas ļāva labāk veidot formas, radīja šokolādes olas ar tukšu vidu. Tolaik gan tur iekšā neatradās rotaļlietas, bet cukurotas mandeles. Paldies brāļiem Ričardam un Džordžam par šo izgudrojumu!

Kad olas sadētas un sakrāsotas vai šokolādē atlietas, vajadzīgs kurjers! Un tas nav tikai zaķis! Šo amatu dažādās pasaules malās ir pildījuši gan gailis, gan stārķis, gan lapsa. Pēdējai šis tituls ticis, pateicoties viņas zādzībām vistu kūtī. Acīmredzot lapsai bija noalgots labs PR speciālists, jo leģenda vēstīja, ka lapsa vistas nozog, lai viņai būtu olas, ko nest bērniem.

Savukārt Beļģijā un Francijā ar olu dēšanu un nešanu nodarbojas baznīcas zvani. Lielajā piektdienā zvani nezvana, jo devušies uz Romu. Brīdī, kad svētdienā atskan zvanu skaņas, mazajiem francūžiem un beļģiem ir skaidrs – laiks meklēt zvanu atnestās olas!

Taču pats galvenais olu nesējs ir un paliek zaķis, kura karjeras pirmsākumi meklējami Vāczemē. Pirms kristīgajām Lieldienām Vācijā atzīmēja Pavasara svētkus Ostra (vācu val. Das Ostern – Lieldienas), godinot dievību Ostru, kura simboli bija ola, pateicoties spējai divreiz piedzimt, un zaķis, pateicoties spējai daudz un ātri vairoties.

Lai lustīgas Lieldienas!