Bezlektīnu diēta: dzīve bez tomātiem, pupiņām un pilngraudu maizes. Kam to vajag?

Dažādos avotos skaidrots, ka lektīni ir olbaltumvielu saime, kura atrodas atsevišķos pārtikas produktos. Tie ir ogļhidrātus saistoši proteīni, kas izraisa noteiktu šūnu aglutināciju. Vienkāršā valodā – lektīni ir olbaltumvielas, kas ''salīmē'' ogļhidrātus. Pastāv aizdomas, ka lektīni, nonākuši organismā, traucē organismam uzņemt minerāļus un izjauc starpšūnu komunikāciju. Mūsu gremošanas enzīmi ne vienmēr spēj ar lektīniem tikt galā. Arī glutēns esot viens no lektīna paveidiem.

"Lektīnu trauksme" plašākās aprindas sākās tad, kad klajā nāca ārsta Stīvena Grandi grāmata ''Augu paradokss – ''veselīgā'' ēdiena slēptās briesmas''. Stīvens Grandi ir kardioķirurgs, nevis uztura speciālists, tomēr tas viņam netraucē izdarīt tālejošus secinājumus par lektīniem. Viņš apgalvo, ka, lektīniem nokļūstot cilvēka organismā, tie negatīvi ietekmē gremošanas sistēmas procesus, traucē uzņemt vitamīnus un minerālus, palielina iespēju caurtikt zarnu sienām un, ja tā notiek, tie nonāk asinīs un bojā eritrocītus. Kardioķirurgs nonāca tik tālu, ka noformulēja jaunu diētu: bezlektīnu diētu.

Cilvēki, kas interesējas par dažāda veida diētām, ar šo diētu agri vai vēl saskarsies. Šī diēta nozīmē atteikšanos no daudziem produktiem, kuros ir lektīni, vai arī tiek ieteikts šos produktus pirms lietošanas apstrādāt un lietot minimāli.

Visvairāk lektīna ir pupiņās, pilngraudu produktos, riekstos, sēklās, kukurūzā, kartupeļos, tomātos, baklažānos, bulgāru un asajos piparos, piena produktos, jūras veltēs. Ar lektīnu bagātākais produkts ir kviešu milti, un mūsu organisms ar to cīnās, uzskata Grandi.

Lektīna diētu piekritēji uzskata: jābaidās noteikti, ka nav, bet jāuzmanās gan. Tiek ieteikts graudaugus, pupiņas, riekstus, sēklas pirms lietošanas kārtīgi izmērcēt, neizvēlēties pilngraudu maizi, neapstrādātus rīsus, izvairīties no termiski neapstrādātu tomātu un baklažānu lietošanas uzturā, īpaši no to sēklām.

"Latvijā šī diēta, ko ārzemēs izplata alternatīvās medicīnas piekritēji, vēl nav populāra, bet redzu, ka tai ir potenciāls kļūt par jaunu pseidozinātnisku diētu arī Latvijā. Tāpēc par to jārunā uzreiz. Šobrīd nav gana daudz zinātnisku pētījumu un zinātniskas informācijas, lai varētu apgalvot, ka lektīni ir kaitīgi veselībai, īpaši, ja tos uzņem ar pārtikas produktiem tādā daudzumā, kādā cilvēki vispār mēdz ēst šos produktus.

Tas, ka ir izdomāts teorētisks modelis, nebūt nenozīmē, ka cilvēka organismā lektīni uzvedīsies tikpat slikti, cik teorētiskais modelis sludina. Apskatot zinātnisko literatūru, redzu, ka pētnieki sliecas domāt, ka šī varētu būt kārtējā pseidozinātniskā diēta, kurai nav nekāda zinātniska pamata.

Latvijā sekot šim trendam būtu pat bīstami, jo mēs jau tā ēdam ļoti maz pākšaugu, ļoti maz dārzeņu – visus produktus, kas satur lektīnus, mēs jau tā ēdam ļoti maz.

Latvietis ir izteikts gaļēdājs, un, ja viņš vēl noņems no ēdienkartes pupiņas, pilngraudu produktus, riekstus, sēklas, tomātus, baklažānus, viņa ēdienkarte kļūs vēl nabadzīgāka. Dzenoties pēc nepierādīta trenda, mēs zaudēsim vairāk, nekā iegūsim.

Pētījumi notiek, iespējams, kādreiz uzzināsim vairāk, bet šobrīd lektīnu nevajadzētu uztvert kā sāpīgu jautājumu, mēs jau tā lektīnu saturošos produktus ēdam tik maz, ka nav jāuztraucas.

Ieteikums neizvēlēties pilngraudu maizi vai neapstrādātus rīsus vispār ir pretrunā ar mūsdienu uzturzinātni, jo tieši pilngraudu produktiem, kas satur šķiedrvielas, ir ļoti daudz pierādītu labu īpašību. Piemēram, pretvēža profilakse, labvēlīga ietekme uz zarnu traktu un cukura uzsūkšanās ātrumu organismā.

Lūdzu, ēdiet pupiņas, pilngraudu bulciņas un neapstrādātus rīsus! Ieteikumi tos neēst ir aplami, un zaudējums būs lielāks nekā ieguvums."