Sarkanbaltsarkanas kūkas un salāti – vai krāsai ir nozīme?

Es saku: var un vajag! Patriotisma paušanai likumi nav rakstīti, un ne jau sveši cilvēki sēdēs pie mana svētku galda, lai es uztrauktos, ka biešu salātu rotājumā krējums mazliet paplūdis vai ka kādam liksies negaumīgs un klišejisks mans sarkanbaltais zemeņu un putukrējuma "karogs" uz cepumu kūkas. Man patīk mūsu karogs, un kad gan vēl to mēģināt attēlot visos veidos, ja ne šodien? Katru gadu sev solos, ka uzcepšu arī slaveno velveta kūku. Pagaidām nav sanācis, bet varbūt novembrī. Bet kā tāds aizrautīgs un patriotisma jūtu pilns gleznotājs naivists vismaz biešu salātus šodien es varu "uzgleznot"!

Vispār jau tieši salātos var lieliski salikt patriotiskas krāsas. Siļķe kažokā, piemēram, ja tā labi padomā un ieskatās, ir patriotisks ēdiens caur un cauri! Taču nav jau arī tā, ka sarkanbaltsarkans vien gar acīm griežas – kas par daudz, tas par skādi! Rasols man arī galdā – un "pareizajā", '"rasolīgajā" krāsā, joprojām bez bietēm un burkāniem!

Apjautājos, ko 4. maijā ēdīs draugi – un, galvenais, kādā krāsā ēdīs. Domas dalās. Bet svētku galds būs visiem. Nu, tāpēc jau mēs arī esam draugi, ka svētku dienas mums ir kopīgas, pat, ja kulinārās tradīcijas šad tad atšķiras.

Aldis raksta: "Man šovakar izvārīta biešu zupa. Skāba krējuma karote pa vidu un jūtos sarkanbaltsarkans!"

Lūk, kādu sarkanbaltsarkanu recepti iesaka Vintra: "Man ir viena brīnišķīga recepte no Elmāra Taņņa. Biešu salāti ar kazas sieru. Ārkārtīgi vienkārši, bet ļoti garšīgi. Bietes samarinē balzametiķī, sagriež lielos gabalos. Pamatā – rukola vai citi zaļie salāti. Pāri gabalos sagriezts mīkstais kazas siers, tad nobeigumā marinētās bietes, apgrauzdēti valrieksti un parmezāna siers. Mērce – olīveļļa kopā ar medu, sinepēm, ķiploku un citronu sulu. Viss kopā garšo ekselenti."

Marta piebilst: "Jā, un der arī vienkāršotais variants: rukola, bietes, Fetas siers – viss glīti sakārtots un uzsmidzināta eļļa un balzamiko."

Gandrīz vai jāpasludina bietes par mūsu patriotiskāko dārzeni! Ja vēlas ēdienu karoga krāsās, šķiet, ka bietes ir pirmās, kas nāk prātā, viss pārējais jau, tā sakot, ir gaumes un tehnikas lieta.

Saldais galds, protams, arī ir lielisks veids, kā izvērsties – tā pati minētā velveta kūka. Spīgana atzīst: "Man personīgi nešķiet svarīgi, bet kaut kad domāju par to, ka buberts dzērveņu ķīselī būtu perfekti."

Vēl jau arī jāņogu želeja ar pienu, pērnā gada blendētas zemenes (tās tumšākas, var trāpīt ar krāsu, saka Ginta) ar putukrējumu, zefīra torte ar avenēm – ir varianti!

Daudzi gan saka arī tā: protams, ka svētkus svinēs, bet ēdiena krāsai nav nozīmes. Daina saka: "Man nav sarkanbaltsarkanā ēdiena tradīcijas. Ir kūkas, bet tās glauni sadabūju no mīļākā veikala." Ieva raksta: "Man sarkanbalts ir tikai 18. novembris, bet 4. maijā vienkārši tiek ēsti gardumi, ko tajā konkrētajā maijā gribas." Vaira piekrīt: "Man liekas, ka 4. maijs nav par krāsām, tam drīzāk ir 18. novembris domāts. Mūsu mājās 4. maija pusdienās galdā ir tādas latviskas un pavasarīgas lietas: skābeņu zupa, protams, rabarberu plātsmaize. Nav tādas lielas, garas svinēšanas, bet skaistas pusdienas ar vīnu un kafiju beigās."

Indra bieži ceļo, un viņas novērojums ir šāds: "Man žēl, ka svētkos neizmantojam karogu tā, ka citur – karogu virtenītēs uz ielas, mājās, ēdienos, kūkās... Paskatieties, kā briti lepojas ar savu karogu – tas ir burtiski visur! Un dāņiem un somiem mazi nacionālie karodziņi ir sasprausti katrā tortītē! "

Solvita domā, ka sarkanbaltsarkans ēdiens ir viena no lietām, kā bērniem mācīt patriotismu: "Mēs ar mazajiem 4. maijā un 18. novembrī kopā kaut ko sarkanbaltsarkanu taisām. Pagājušo gadu viņi lika zemenītes un kūkas. Šogad arī noteikti būs kāds ēdiens ar krāsām. Kā tad lai viņiem to patriotismu māca? Ir forši, ja karogs piedalās visur, arī uz galda! Ar sarkanbaltsarkaniem ēdieniem šie svētki ir īpaši – jo kūkas, salāti un gaļas jau ir visos svētkos."

Māra savukārt uzskata: "Neuzskatu, ka sarkanbaltsarkans būtu jāēd. Galda noformējums, jā, lūdzu, bet nevajag jau krist galējībās." Inta arī domā: "Vai mēs gribam apēst karoga krāsas? Bērnišķīgi."

Šī kulinārā diskusija uzjundījusi ēstgribu. Sarmīte raksta: "Man tagad sagribējās cepeti ar brūkleņu ievārījumu. Jāizēd taču pērnās brūklenes. Ir sarkanas. Cepetis gan nē. Šoreiz gribas vienkārši cūkas kakla karbonādi."

Viesturs piebilst īsi un kodolīgi: "Labi, ka karogs mums tikai ir diviem toņiem..." Sarežģītākām krāsu kombinācijām gan vienmēr var atrast risinājumu, lūk, ko iesaka Kristīne: "Ja kaut kas nav sarkanbaltsarkans, tad vienkārši jāiesprauž karodziņš ēdienā. Tā to varen braši dara igauņi, jo viņiem noklāt galdu melns-zils-balts ir krietni grūtāk nekā mums."

Egita bilst: "Šie svētki pārāk nesaistās ar tradicionālo izēšanos." Savukārt Marta ziņo: "Es jau pie omes laukos, te jau viss notiek, rabarberu plātsmaize un pīrādziņi, mmm…"

Vispār jau latvietim mīlestība un svētki vienmēr gājuši caur vēderu, patīk mums tā gardā paēšana, patīk – lai kādā krāsā tā arī būtu. Ir skaisti svinēt savas valsts neatkarību. Ar vai bez sarkanbaltsarkaniem biešu salātiņiem – tā jau tiešām ir tikai gaumes un patikšanas lieta. Skaistu svētku dienu, draugi!