'Pagalmi nāk un iet, Doma laukums paliek' jeb Vecrīgas terašu vasara

Esmu devusies Vecrīgas terašu apgaitā otrdienas vakarā. Protams, Vecrīga vairs nedun kā studiju gados piektdienas vakaros – nekonkrētu ilgu, traku cerību, aizplīvurotu solījumu un izaicinājumu pilna, kad likās, ka sirds pukst ar Vecrīgu vienā ritmā. Taču būsim reāli: kā Vecrīga pēc vairāk nekā diviem klusuma un iznīcības gadiem var dunēt darbdienas vakarā 32 grādu temperatūrā?

Izklaides un atpūtas ziņā Vecrīga vienmēr bijusi atsevišķa "republika" – uz to, piemēram, neattiecas likums par terašu darba laiku līdz desmitiem vakarā, kā visur citur Rīgā, – ballējam, neguļam kaut līdz rīta gaismai! Ja tik būtu, kur, – un ir! Dzīvība ir gandrīz katrā ielā un katrā laukumā.

Tiesa, ja es būtu ārzemju tūrists, kas šeit pirmo reizi iebraucis no Berlīnes, Kopenhāgenas, Briseles, Londonas vai kādas citas metropoles, es, pieklājīgi smaidot, klusi pajautātu: "Sakiet, kur jūs esat likuši cilvēkus?" Taču cilvēku ir tik, cik ir, un tieši tūristi – beidzot! – veido lielu daļu no terašu apmeklētājiem.

Valda tāda jauka, rimta pilsētas vasaras vakara atmosfēra, un ikviena terase ir atradusi savējos – vai otrādi. Gana piepildītas ir gan vietas, kur var tikai iedzert kokteiļus (bēdīgi slavenās "Vecrīgas cenas" vairs neliekas nekas kosmisks, izskatās, ka starpība starp pilsētas krogu un bāru cenām faktiski ir izlīdzinājusies), gan vietas, kur var dabūt steiku (nē, lēti nav), gan vietas, kur lej beļģu alu, un pat vietas, kur, pēc vietējo novērojumiem, pietiekami kārtīgi nelej neko. (Uzticama terašu viesa atsauksme: "Šis (11 burtu nosaukums) ir jauks, bet kokteiļus pārāk vāji jauc. Nu nevar būt, ka kompānija pēc četrām "longailendām" vēl lepni stāv un domā, ko tālāk.")

Dzīve Vecrīgā sākas pēc 11. datuma