Vai Jūrmalā vēl ir zemeņu lauki? Ciemos pie 'pēdējiem zemeņu mohikāņiem'

"Bītlu" dziesma par zemeņu laukiem runā par mūžīgo potenciālu katrā no mums. Un Jūrmala zemeņu potenciālu sevī atklājusi jau kopš 1877. gada, kad kāds francūzis Kortezi ievedis zemeņu stādus Asaros un uzdāvinājis tos Asaru stacijas priekšniekam Gailim, kurš joka pēc tos arī iestādījis. Šķirne saukusies "Viktorija" – un aizgājusi tā lieta!

Esmu cēlusies no Engures zvejniekiem un Jūrmalas zemeņu audzētājiem. Ar lepnumu sirdī sevī nesu šo izcelsmi – var teikt, ka zemenes ir daļa no mana DNS, tāpat kā apmēram četrām jūrmalnieku paaudzēm. Un, jā, starp citu, esmu pieredzējusi slavenās "Viktorijas", mazas, apaļas, saldas un ļoti ražīgas ogas, prātoju, vai tās vēl kādā Jūrmalas dārzā atrodamas?

^{Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI}

Iela ir, zemeņu nav

Visa Jūrmala sākot no Pumpuriem, beidzot ar Asariem un Sloku, kādreiz smaržojusi pēc zemenēm – vieni vienīgi zemeņu dārzi! Ar lielu zemeņu naudas palīdzību gan bērni izskoloti, gan ziemas pārlaistas, gan dzīve uz sliedēm nolikta – tāpat kā vilcieni ar zemenēm vārda tiešā nozīmē. Savulaik Asaru stacijā bijušas speciālas platformas, kurās pieņemtas Jūrmalas zemenes, kastēs pa tiešo lādētas vagonos un ar vilcieniem vestas tirgot uz Santkpēterburgu. Dzelzceļš zemeņu audzētājiem vienmēr bijis svarīgs: laikiem mainoties, jūrmalnieki turpinājuši grozus vest uz Rīgas tirgiem.

Tagad, paejoties pa agrākajām "zemeņu teritorijām", aiz sētām rūc zāles pļāvēji vai spokaini nedzirdami pa angļu tipa mauriņiem pārvietojas zāles pļāvēji roboti... Soļo pa kuru Mellužu ieliņu vien gribi – Vasaras iela, Dārzu iela, Zemeņu iela – senā zemeņu impērijas godība palikusi vien ielu nosaukumos. Vasara ir, zemeņu vairs nav; Zemeņu iela ir, zemeņu dārzu vairs nav. Ja nu pa kādai dobītei mājās, kur mazi bērni. Liela veiksme vēl satikt kādu no veco zemeņu audzētāju dzimtām, kam dārzā vēl zemenes.