Cūku pupu stāsti: kā vārām, kā ēdam, ko piedzeram un par ko domājam

Cūku pupu pākstis teju skrien ārā no katla, tāpēc uz vāka kāds uzlicis akmeni, kas katrā lauku virtuvē vienmēr pa rokai – balsts gan katla vākam, gan gurķu, gan kāpostu skābēšanai. Un tad tās ar lielo putkaroti tiek izzvejotas no katla un lielā kaudzē, vēl karsti kūpošas, sakrautas lielā šķīvī blakus šķīvītis ar sāli... Dievu ēdiens! Un apkārt savējie, laimē un priekā, un katram priekšā aug arvien lielāka tukšo pākšu kaudzīte.

Cūku pupu ēšana daudziem ir ģimenes kopā sanākšana tradīcija. Ausmas ģimenē tas notiek tā: "Novārām lielā katlā ar visām pākstīm, pieberot saujiņu sāls, nokāšam ūdeni, tad ar visām pākstīm saberam lielā bļodā un ļaujam, lai drusku atdziest. Tad sadalām pa šķīvjiem, un tālāk katrs lupina un dara, kā vēlas. Piedzeram pienu. Tas parasti notiek pie āra galda, kur parocīgāk."

Ausma domā, ka tā laikam ir, ka cūku pupu galda kultūra, gatavošanas un ēšanas veids atraisa kādas latviskas dziņas, kas saistītas ar ēšanu un komunikāciju. Vinetas vērojums to apliecina: "Vīramātei tradicionāli vasarā bija "cūkpupu balle" – sanāca tuvējās kaimiņienes un mielojās, ciemata jaunumus pārsprieda."

Ar cūku pupām daudziem no mums saistās mīļas bērnības atmiņas. Anda piekrīt: "Reāla nostaļģija! Protams, nesanāk kā tētim..."

Jolantas stāsts: "Vecvecāku māja vasaras pilnbriedā, lielais burbuļojošais "cūku" katls lauku virtuvē, pupas, kas bēg pāri katla malām, vēss rūgušpiens – tieši no pagraba – norasojušā māla krūzē, sāls māla trauciņā, kur nolobītās pupas pamērcēt, pirms iemet mutē un uzstrebj "rūgušnieku", tiekot pie sniegbaltām ūsām. Un tam visam skaistumam pa vidu es – maza mazītiņa kā pupiņa, babas un vectēva mīlestības apņemta."

Arī Maijai cūku pupu ēšana rada nostaļģiskas atmiņas: "Cūku pupas, ar visām pākstīm, karstas, tikko no katla. Lielā emaljētā bļodā, pašā galda vidū. Apkaisītas ar sāli un pirkstus dedzinošas – jaukas bērnības atmiņas. Tad brīdis, kamēr pupas atdziest, bērnībā šķita nenormāli ilgs. Arī tagad grābju uzvārīto pāksti vēl no burbuļojoša katla, jo tās sezonas pirmās, kuras baudi, laikam arī ir tā īstā augusta garša. Gailenes un cūku pupas – tā smaržo un garšo vasaras beigas. Mazliet skumji, bet visam pienāk savs laiks, sava garša un savs baudījuma brīdis. Un kefīrs klāt pie karstajām pupām... tas ir kā jau vēsās augustā naktis, kas iestājas pēc vēl aizvien karstajām dienām."

Protams, tas nav nekāds kulta ēdiens, ja kādam tas nav radījis traumu uz mūžu! Ilzei ir tieši tā: "Cūku pupas ir pats briesmīgākais ēdiens! Šausmas jau kopš agras bērnības. Kad tēvs bērnībā vasarnīcā vārīja, pazudu no mājām uz visu dienu, lai izvairītos pat no... aromāta. Vēl šodien cūku pupas nespēju ēst, lai gan citus "neēdamos" bērnības ēdienus esmu piejaucējusi."

Daudziem cūku pupas ir tradīcija – vienkārši tā vajag. Un nevis formāli, bet – sirds prasa! Un vēders arī! Šķiet, ka cūku pupu tradīcija varētu būt nopietns konkurents Ziemassvētku pelēkajiem zirņiem. Tikai, ja ar tiem zirņiem pēc tam nekādi nevar tikt galā, cūku pupas parasti tiek nolocītas pa tīro!

Vents: "Tikko piebeidzu bļodiņu. Parasti es izvāru pākstīs ar sāli, izlobu un tad notiesāju. Šoreiz pārmaiņas pēc novārītās pupas sabēru uz pannas un ar nelielu pašgatavota gī sviesta daudzumu sataukšēju. Nebija ne vainas. Klāt piedzēru "Jaunpils" rūgušpienu.

Man visa gada garumā ir tādi ēdieni, kurus noteikti, noteikti vajag. Tā vajag, ka galvā gluži kā atgādinātājs ieslēgts. Ja pākstīs vārītas cūkpupas nav ap šo laiku ēstas, tad Visuma harmonija netiek, kā nākas, uzturēta. Pēc tam varbūt ziemā sakārosies, bet ne obligāti. Taču ap šo laiku – nekādi nevar bez."

Ilma piebilst: "Tas gan labi, ka ne tikai man tā Cūku Pupu galaktika vasarā pa galvu maisās. Laime, ka līdzās tādi paši nedaudz apsēstie."

Egita piekrīt: "Vienreiz vasarā noteikti vajag pirkstu svilināt, lobot pupas. Citādi ziemā šķitīs, ka periods starp jūniju un septembri nodzīvots velti."

Līga "Cūku pupu brālībā" nokļuvusi tikai nesen: Interesantākais, ka man šis vispār nav nekāds bērnības ēdiens, bet apzināto gadu kārums, turklāt ap trešo gadu desmitu nostiprinājies. Nav tā, ka mirstu nost bez tām pupām, bet vismaz vienreiz vasarā man viņas vajag. Bet bieži vien sanāk skumji secināt, ka cūku pupām sezona ir nepiedodami īsa – vai, jau pagājušonedēļ beidzās... Labi, ka šogad "rimčikā" bija, citādi atkal nokavētu."

Protams, kā jau par visiem latviešu kulta ēdieniem, arī par cūku pupu vārīšanu un ēšanu pilnīgas vienprātības nav un nevar būt. Goda lieta pastrīdēties un cieši palikt pie sava! Tātad: kā vārīt – ar pākstīm vai bez? Kā ēst – ar miziņu vai bez?

Egita domā tā: "Cūku pupu vārīšana ar visām mizām ir pārvērtēta. Tās ir šausmas – lieli katli, maz rezultāta. Tajā brīdī, kad aizdomājos, ka var tak vārīt jau izlobītas, man uzradās pat patika pret cūkpupām! Izvāra izlobītas, novelk miziņas un apcep žāvētā gaļā, vai sviestā, sāls, viss tāds garšīgs un ērti ēdams – ar dakšiņu vai karoti. Vēl cepti vai grilēti ķirštomātiņi klāt.. Lūk, pareizā ievirze pupu ēšanai!"

Gunta ir tikpat striktās, bet – pretējās domās: "Tikai un vienīgi vārītas ar visu pāksti. Un tad, vēl nedaudz siltas, visiem sasēžot ap lielo bļodu, sirsnīgās sarunās lobot un gardu muti ēdot. Un paņirdzot vienam par otru par slapjajām rokām un mutēm un tā riktīgi rukšojoties... Kā bērnībā."

Baiba: "Tradicionālais paņēmiens – vāra ar visu pāksti, katls galda vidū, katrs grābj vēl karstas pākstis, loba laukā pupas, mutē iekšā, no pākstīm ūdens tek uz galda un šķīvjos, kefīrs klāt. Pēc brīža paliek tikai pākstis un slapjš galds."

Uldis: "Pākstīs vārītas lielā katlā. Tad taisa vaļā (kas jau ir process), uzreiz šķīvī. Ideālā variantā ar tauciņiem no tīrā speķa (uz pannas paša kausēts un vēl klāt palikušie grauzdētie gabaliņi).
Ideālā gadījumā klāt auksts Bauskas tumšais. Var ar paniņām vai kefīru."

Ievas metode ir tāda: "Vāru ar visām pākstīm sālsūdenī. Tad novārītas liek lielā bļodā galda vidū. Katram ēdājam savs šķīvis mizām un trauciņš ar sāli. Es pati ēdu, nograužot pupas maliņu, izspiežot nedaudz pupas mīkstumu un to iesmērējot ar sāli, izsūcu mīkstumu, un pupas miziņa nonāk pie tukšajām pākstīm. Bet zinu, ka citi ēd arī ar visu mizu."

Ilmai šajā sakarībā ir viens pastāstiņš par cūku pupām no tiem laikiem, kad zāle bija zaļāka: "Braucam ciemos pie tētamammas uz Raiskumu – uz tām mājām, kas pie Ķūķu klintīm. Kad esam klāt, lielais katls ar cūku pupām uz plīts jau elš, pūš un cilā vāku. Lielajiem galds tiek klāts istabā, bet viena māla bļoda ar kūpošajām pupu pākstīm pa taciņu tiek aiznesta uz lapeni pašā kraujas malā – lai mazie špicbuki troksni taisa un pie viena arī pusdienas paēd svaigā gaisā.

Es, māsa, māsīca un brālēns – četratā sasēžamies ap bļodu un ķeramies klāt. Skatos, kā mazā māsīca loba pupas no pāksts, pēc tam pārkož pupas apvalciņu, izspiež mutē pupas maigo mīkstumu, bet "ādiņu" noliek uz šķīvja malas. Ēdu un klusi prātoju, kā tāds mazs knariņš var rīkoties tik izšķērdīgi! Varbūt vienkārši nezina, cik pupas garšīgas, kad tās ēd visas veselas. Bet, nu neko, mielojamies katrs pa savam. Pēc brīža māsīca vērtējoši nosaka: "Rīdzinieki nemāk pareizi ēst pupas. Skaties un mācies, kā es to daru!" Es gan joprojām cūku pupas ēdu ar visām "ādiņām"."

Ar šo bildīti sociālajos tīklos es reiz gandrīz sašķēlu nāciju. Sacēlās maza vētra, nudien!

Vintra teica: tieši tas, kas man garšo vislabāk! Bet citi, piemēram, Baiba teica: “Vispār pie cūku pupām dievu dzēriens man liekas kefīrs. bet lai būtu!” Inese piebilda: “Šis varētu būt nākamais latvju nācijas sastrēgumpunkts... Es ar, ieraugot šo kombināciju, padomāju – lai nu ko, bet pie pupām baltvīnu... Bet – mēs esam bagāti savā dažādībā!” Vēl un vēl man komentēja: ar baltvīnu? tiešām? Vai ta' tiešām kefīra nav mājās?

Kā tad nācija loka iekšā cūku pupas un ko piedzer? Kas ir "pareizais" cūku pupu dzēriens?

Ieva: "Ir ziemas un ir vasaras cūku pupu ēšana. Vasaras ir tā: palielākā kompānijā izvāra tās pupas ar pākstīm, sālīti protams pieliek, tad to katlu nokāš, liek galda vidū un visi mielojas. Ome vienmēr dzēra klāt tādu kārtīgu rūgušpienu, man gan šis dzēriens par šerpu – labāk ar kefīru vai Tērvetes dzērienu. Daži ģimenē ēd tās pupas ar visiem apvalkiem, daži izspiež tikai mīksto vidiņu. Un par to pieklājas tā mazliet pastrīdēties.

Ziemā – tad vāram saldētas, bet tad šamām jābūt tādām kārtīgi gatavām. Un tad ēdot obligāti šīm jābūt klāt krējumam: pupas, sāls, krējums. Galvenais, neko "nesamudrīt" ar nez kādu majonēzi, polonēzi vai citu baisu mērci. Ēdās ilgi un var vai pusi dzīves izrunāt. Vēl šamās var pielikt kādai zupai klāt, tādu foršu garšiņu piedod."

Gunta stāsta, kā cūku pupas ēd viņas mājās: "Ar pienu. Savārītas ar visām pākstīm un tad siltas lobām un ēdam, kā kuram zobi ļauj. Es pupelei atkožu galiņu, paspiežu mīkstumiņu, sālī un mutē iekš'. Vīrs ēd ar visu miziņu. Tētim nav zobu, viņam kā karalim, tikai pats mīkstumiņš."

Līga: "Pilnīga bezrecepte: katlā iekšā, ārā, mēģinot neapsvilināt pirkstus, izloba, iemērc sālī (man ir melnais sāls, ha!) un mutē iekšā. Vēl izvirtīgāk ir atstāt apvalciņu nesagrauztu, tikai mīkstumu izsūkt. Klāt neko citu, kā tikai un vienīgi kefīru."

Iveta: "Vāru ar pākstīm. Tad sviestiņš, sālītis un kefīrs, ko uzdzert. Bet šogad neesmu pie šīs delikateses vēl tikusi, jo pirmo dobi "izravēja" vārnas. Smuki, aiz jaunā asniņa izvilka, mīkstumu pupai izēda, un atstāja pupu mizu. No jauna sastādītās briest! Ceru nākamnedēļ novākt pirmo tūri!"

Neapšaubāmi, cūku pupas ir viena no tām lietām, kas vieno nāciju. Vārītas ar pākstīm vai bez, ēstas, piedzerot kefīru, tērvetnieku vai vēl nez ko – tam patiesībā ir otršķirīga nozīme. Vissvarīgākais laikam ir tas, ka tās mums katram atraisa kaut kādu cūku pupu kosmosu galvā, kaudzēm atmiņu, un, lai cik dažādas tās būtu, tās kaut kādā mistiskā veidā mūs visus vieno. Katrā ziņā, vismaz bilde mums visiem galvā laikam ir apmēram līdzīga: savējo sanākšana (kā iespējams ēst cūku pupas kopā ar svešiniekiem?), lielais katls un karstās pupas, kas apdedzina pirkstus un, sālī pamērcētas, ir tik garšīgas.

Vārdu sakot, cūku pupas ir (vēl viens) Dievu ēdiens. Pie tā arī paliksim.