Vulkāna izauklētais Nikaragvas lepnums – rums. Izrādās, viens no labākajiem pasaulē

Sakām "rums", domājam Karību jūras valstis, īpaši Kubu vai Jamaiku. Domājam par stipru, tumšu, saldenu dzērienu ar garšvielu notīm. Tā būtu "klasika", bet, līdzīgi kā ar ikvienu lietu šai pasaulē, pastāv desmitiem un simtiem dažādu virzienu un tradīciju, kā gatavot rumu. Populārākā izejviela, protams, ir cukurniedres, bet, piemēram, čehi un slovāki savu "Tuzemak" rumu gatavo no cukurbietēm.

Stiprs alkoholisks dzēriens, kas iegūts, fermentējot un destilējot cukurniedru sulu, minēts vēl sanskritā, taču par ruma, kādu mēs to pazīstam šodien, dzimšanas laiku tiek uzskatīts 17. gadsimta vidus, kad šo dzērienu sāka plaši izmantot gan kā maksāšanas līdzekli vergu tirdzniecībā, gan kā oficiālo jūrnieku dzērienu – kad briti iekaroja Jamaiku un ieguva pieeju plašām ruma rezervēm, viņi flotē jūrnieku vajadzībām nomainīja franču brendiju pret rumu. Ekonomija, tā sacīt. "Piecpadsmit vīri uz miroņa šķirsta, jo-ho-ho un pudele ruma," – skanēja populāra 19. gadsimta dziesmiņa, sagādājot rumam ikonas statusu – pirātu dzēriens. Tiesa, dziesma vispirms parādījās slavenajā Roberta Stīvensona romānā "Bagātību sala" un tikai pēc tam kļuva par pirātu neoficiālo "himnu" sabiedrībā.

Par rumu, līdzīgi kā par viskiju vai degvīnu, var rakstīt sējumos un stāstīt stundām. Īsi ieskicējot tēmu: izšķir trīs galvenos ruma paveidus, kas klasificēti pēc "izplatības areāliem". Angliski runājošajās zemēs – Bahamu salas, Granāda, Barbadosa, Jamaika u. c. – rums ir tumšāks, ar izteiktāku melases aromātu. Franciski runājošajos areālos – Haiti, Gvadelupa, Martinika – dominējošais ir cukurniedru sulas aromāts, un tas ir dārgāks par rumu, kas radīts no melases. Savukārt valstīs, kas reiz bijušas Spānijas impērijas sastāvdaļa, – Kuba, Panama, Filipīnas, Dominikānas Republika un arī Nikaragva – raksturīgs "añejo" jeb izturētais rums, kas ir maigāks, ne tik salds.