Izklaidētājs ar mediķa diplomu – džins ar toniku

Lai arī lielākajai daļai cilvēku džins varētu asociēties ar Britu salām, tā dzimtene ir kontinentālā Eiropa, briti to vienkārši padarīja par savu nacionālo dzērienu un iemācīja visu pasauli mīlēt šo specifisko garšu.

“Džins ar toooooniku, džins ar tooooooniku, džins ar toooniku – lej, lej! Lej, lej vēl!” savulaik dziedāja mūsu pašu Fredis. Lai arī šis kokteilis noteikti ir mazāk minēts vārsmās nekā mūžīgais un pārlaicīgais vīns, statistika liecina, ka ir sarakstītas vairāk nekā 1600 dziesmas, kurās tā vai citādi piesaukts džintoniks.

Šis kokteilis ir pat ticis pie savas svinamās dienas. 19.oktobrī tiek atzīmēta Starptautiskā džina un tonika dienu!

Pirmie kadiķu degvīnu radīja, kā jau senajos laikos bija ierasts, sabiedrības ziņkārīgākā un aktīvākā daļa, kam bija laiks nodarboties ar visādu pētniecību, – mūki un alķīmiķi. Eksperimentējot ar zālītēm, kadiķogām un destilācijas traukiem, viņi radīja to, ko dēvē par “jenever” – spēcīgu kadiķu liķieri, ko sākotnēji izmantoja kā zāles. Pirmoreiz ženevērs rakstos minēts 13. gadsimtā Brigē izdotā enciklopēdijā, bet pirmā drukātā recepte saglabājusies no 16. gadsimta, turpat Nīderlandē, Antverpenē.

Taču džina vēsturi var izsekot vēl senāka pagātnē, ir saglabājušās liecības, ka Itālijas dienvidos, Salerno, benediktīniešu mūki destilēja ļoti asu, alkoholu saturošu kadiķu toniku, jo klosterim apkārt šo mūžzaļo krūmu bijis atliku likām, un tā kā kadiķis izsenis izmantots medicīnā, tad nu mūki nolēma pameklēt vēl kādus veidus, kā šis vērtīgais augs var cilvēkiem līdzēt. Atrada ar! Kadiķu toniku varēja iegādāties aptiekās kā līdzekli pret klepu, drudzi, sāpēm, krampjiem un sastiepumiem.

Kad 17. gadsimta vidū Flandrijā pēc Orānijas Vilhelma revolūcijas sāka aptrūkties franču brendija, tauta ķērās pie ženevēra, un atzina to par visnotaļ dzeramu esam, un tā džins pievienojās pārējiem alkoholiskajiem dzērieniem, kas laika gaitā no medicīnas līdzekļa plūstoši pārkvalificējās uz veselu cilvēku glāzēm. Taču savu zāļu dabu džins nekur nezaudēja, to joprojām izmantoja dažādu kaišu ārstēšanai.

Kad 19. gadsimta vidū briti pārņēma Indijas pārvaldīšanu, turp aizvestos karavīrus likumsakarīgi sāka mākt tropiskā sērga – malārija. Uz to brīdi jau bija atklātas hinīna spējas tikt galā ar malāriju, taču hinīna pulveris bija tik nešķīsti rūgts, ka to bija ļoti grūti iedzert. Pat karavīriem. Tad nu oficieri ikdienas profilaktisko hinīna devu sākumā šķaidīja ar jebkuru stipro dzērienu, kas bija pa rokai – brendiju, rumu, viskiju, vīnu vai vietējo alkoholu.

Presē džins ar toniku pirmoreiz pieminēts 1868. gadā “Oriental Sporting Magazine”, kur tiek nosaukts vairs ne par zālēm, bet par atsvaidzinošu kokteili zirgu skriešanās sacensību skatītājiem.

Par labākā angļu džina slavu stīvējas visas jomas zvaigznes. “1830. gadā Čārlzs Tankverejs uzdrošinājās miksēt savas pārdrošās idejas, un neatlaidīgie ideāla meklējumi vainagojās panākumiem, izveidojot “Tanqueray London Dry”, perfekti sabalansētu džinu” – tā dūdo “Tanqueray” mājaslapa. Turpat bariņā ir ikoniskais “Beefeater” un debeszilais “Bombay Sapphire”, kas sevi slavē ne mazāk dzejiski. Taču pliks džins ir diezgan specifisks dzēriens, lai būtu patīkams un baudāms pats par sevi, tam vajadzīgs pārinieks – toniks. Un otrādi. Šis ir absolūti nešķirams pārītis.

Tonika vēsture ir nesaraujami saistīta ar tā četrdesmitgrādīgo kolēģi. Pamatā tas joprojām ir tas pats toniks, ko pirms 170 gadiem viebdamies dzēra britu armijnieki, tikai tagad hinīna deva ir niecīga, tikai lai dotu to raksturīgo rūgtuma noti, bet cukura deva ievērojami palielināta, lai šis rūgtums nav nepatīkams. Un no ārstniecības šajā kokteilī, saprotams, arī vairs nav ne vēsts.

Labākais džina un tonika kokteilis? Kā Rīga – nav gatavs. Jo ir nebeidzamas iespējas uzlabot, papildināt un niansēt šo it kā tik ļoti vienkāršo recepti. Džintonika fani gan lauž šķēpus, kā ir pareizāk – ar citronu vai gurķi, cik ledus gabaliņi jāliek, no kādas glāzes jādzer – apaļās spāņu “Copa de Balon” vai slaidi garenās “Collins”? Toniks – tikai balts vai drīkst arī rozā? Vai tam drīkst būt bazilika, gurķu vai apelsīnu garša?

Tāpat ar džiniem. Šķiet jau vienkārši – nu kas tur, kadiķu degvīns. Nekā nebija! Tas ir komplekss destilāts, kura recepti absolūti visas kompānijas greizsirdīgi tur visdziļākajā noslēpumā. Šo rindu autorei bija iespēja viesoties holandiešu kompānijā “Boomsma”, kas ar džina ražošanu nodarbojas kopš 1883. gada. Jā, mums parādīja zālīšu maisus un grozus, taču ne visus, un tā arī pateica – pilnā recepte ir mūsu firmas noslēpums, kas tiek turēts ģimenē jau piecas paaudzes, un katrs destilācijas procesa solis tiek personiski uzraudzīts.

Populārākais no džinu stiliem ir klasiskais “London Dry”, no tiem zinātāji izceļ jau pieminēto “Tanqueray“. Kam kārojas, var piemeklēt džinu ar spēcīgāku un izteiktāku kadiķa noti. Tikai tad jāņem vērā, ka šim džinam kompānijā vajadzēs arī rūgtāku toniku, kas noslāpēs stiprinieka jaudu. Ja ekonomija spiež izvēlēties ko lētāku, bet negribas kompromisus ar kvalitāti, neņemiet gluži pirmo lēto džinu, kas pa rokai, te speciālisti iesaka demokrātisko “Gordon’s London Dry Gin”, bet par ietaupīto naudu paņemiet klāt labāku toniku. Ja gribas pārbaudīt garšas kārpiņas un savu aromāta sajūtu, var izvēlēties neparastāku džinu, piemēram, ar rožu un gurķu notīm, tādi ir “Hendrick’s”.

Un noslēgumā – ja jūsu dzīvē džina ar toniku nekad nevar būt par daudz, tad varbūt izmēģiniet džintonika kapkeikus. Izskatās smuki un gan jau, ka garšo arī!

Avoti:
How to make the perfect gin & tonic | BBC Good Food
What Does Gin And Tonic Have To Do With Malaria Prevention? (forbes.com)
Saga of Malaria Treatment – Malaria Site
Curious Questions: Who invented the gin and tonic? - Country Life
Gin and tonic kept the British Empire healthy: The drink’s quinine powder was vital for stopping the spread of malaria. (slate.com)
https://www.lyrics.com/
The 10 Best Gins for Your Gin & Tonic - Thrillist