Šefpavāre ar diplomu jurisprudencē – Monta Meiere

"Mani sauc Monta Meiere, esmu profesionāla šefpavāre ar vairāk nekā 10 gadu pieredzi. Ēst gatavošana ir mana meditācija, iegrimstu sevī un ļauju rokām darboties pašām, instinktīvi. Esmu strādājusi dažādos restorānos gan Latvijā, gan ārpus tās," tā ar sevi iepazīstina šefpavāre Monta Meiere savā mājaslapā. Tur var iepazīties ne tikai ar Montu, bet arī pieteikt un pasūtīt banketu, jo tieši banketu galdu klāšana ir Montas darbs. Turpat var arī iegādāties Montas pārbaudītas un izstrādātas recepšu kolekcijas, piemēram, receptes "Mamma Ņamma" šefpavāre iesaka, lai iemācītu bērniem mīlēt veselīgus produktus un patiesas garšas!

Un šīs receptes nav no zila gaisa pagrābtas – Monta pati ir māmiņa un viņas meita galvenais degustētāja. Te var atrast arī receptes 7 dienām bez piena, miltiem, cukura un gaļas. Pati Monta, šefpavāre būdama, ir nedaudz "kurpnieks bez kurpēm", jo viņai ir laktozes un glutēna nepanesība, kas pavāra darbu padara izaicinošu, jo pagatavotais, grozies kā gribi, ir jānogaršo. Taču kaislība uz gatavošanu ir stiprāka par pārtikas nepanesībām! Monta gatavo, pagaršo un vēl māca gatavot. Viņa regulāri vada meistarklases "Viesistabā" – vietā Rīgas centrā, kas vienlaikus ir gan skola, gan restorāns, gan atpūtas vieta. "Viesistabas" virtuvē notiek arī mana saruna ar Montu.

Kāds ir jūsu ceļš līdz pavāra profesijai? Kādēļ šāda izvēle?

Viss meklējams bērnībā. Man tētis vienmēr ir gatavojis, viņš joprojām to dara, un viņam garšīgi sanāk! Bērnībā mani vecāki mani iedvesmoja, slavēja par to, ka palīdzu virtuvē. Man bija kādi septiņi gadi, kad pagatavoju risoto, vismaz kaut ko uz to pusi. Teiksim tā, tas bija tāds rīsu veidojums. Vecāki bija pārsteigti un iepriecināti. Tas man bija liels iedrošinājums gatavot vēl, iepriecināt ar ēdienu. Tie bija pirmsākumi.

Es esmu dzimusi un augusi Jūrmalā, un arī profesiju apguvu turpat – Bulduru Dārzkopības vidusskolā, jo tur, līdzās dārzkopībai, bija arī ēdināšanas nozare. Pirmā prakse bija pie šefpavāra Laura Aleksejeva. Mēs ar kursabiedru nolēmām, ka, ja reiz mēs mācamies par pavāriem, tad jāmēģina tikt pašā spicē – restorānā, nevis ēdnīcā. Paveicās, tikām restorānā "36. līnija". Mana sadarbība ar Lauri turpinājās vairākus gadus. Tur tika ielikti nopietni pamati man kā pavārei. Pateicoties Laurim, es uzzināju, cik ēdiens var būt interesants un izsmalcināts. Esmu uztaisījusi arī pauzi no virtuves, jo nolēmu studēt jurisprudenci. Ieguvu diplomu, pastrādāju profesijā, bet sapratu, ka virtuve tomēr sauc atpakaļ. Taču iegūtās zināšanas man kā uzņēmējai ir ļoti noderīgas. Šefpavāre – juriste ir ļoti jaudīgs un vērā ņemams profesiju apvienojums. Manā dzīvē bija arī Norvēģijas posms, kas nebija saistīts ar kulināriju. Es tur strādāju, lai sakrātu naudu savam uzņēmumam.

Kā ir būt sievietei šefpavārei? Vai nav kādi aizspriedumi, jo ierasts, ka šefpavāri ir vīrieši

Iespējams, ka agrāk tā bija, bet tagad es to tā neizjūtu. Jā, šefpavāra darbs ir ļoti smags fiziski. Es esmu strādājusi diendienā pie plīts, 12 stundas uz kājām, es zinu, ko tas nozīmē. Es zinu, kā ir tīrīt 50 kilogramu kalmāru un mizot katlus ar kartupeļiem! Pateicoties tam, ka man ir savs uzņēmums un vadu meistarklases, stāvēšana virtuvē pie katliem vairs nav mana ikdiena.

Kāda ir jūsu komforta zona? Ko vislabāk patīk gatavot?

Nebūšu oriģināla – vislabāk man patīk gatavot to, kas pašai garšo. Manā gadījumā tās ir jūras veltes, zivis. Man patīk gatavot salātus, tādas milzu bļodas ar olām, avokado, zivīm, patīk sātīgas un dažādas brokastmaizes. Man patīk darboties arī ar gaļu un cepešiem. Laikam, ka vismazāk man patīk deserti.

"Tasty.lv" ir sagatavojis teikumus, kas jāpabeidz "Virtuves sarunu" dalībniekam.

Mans meistarstiķis ir dažādas mērces, es pārskatāmā nākotnē vēlētos radīt pati savu, oriģinālo mērci.

Mana izgāšanās virtuvē ir iespēja. Gatavošana ir piedodoša lieta – ja kādreiz nesanāk tā, kā iesākumā plānots, gadās, ka sanāk vēl labāk un rodas jauna recepte. Saprotams, ka kaut ko "nofeilot" gadās arī man, tā ir daļa no procesa.

Trīs lietas, gadžeti, kam jābūt mājas virtuvē, ir ass nazis – tas ir ļoti svarīgs elements, jo ar sliktu, neasu nazi pat labam pavārām grūti strādāt. Vēl viena izcila lieta, kam būtu jābūt virtuvē, ir elektriskais smalcinātājs, ar ko ātri var sasmalcināt kā riekstus, tā sieru un garšaugus. Noteikti plauktā vieta jāatrod svariem un/vai virtuves termometram. Svari īpaši ieteicami tiem, kuri aizraujas ar konditoreju, jo tā, atšķirībā no kulinārijas, nepieļauj improvizāciju. Savukārt termometrs palīdzēs iegūt, piemēram, sulīgu vistu. Daudzi žēlojas, ka vista izcepusies sausa. Jā, tā mēdz notikt, ja temperatūra ir par augstu. Iedurot vistā termometru, tam jārāda 72 grādi.

Mana iecienītākā garšviela ir sāls. Protams, atkarībā no gatavotā ēdiena, mainās arī garšvielas, bet sāls tomēr ir ļoti universāls un varens.

Dārzeņu, ogu un augļu karalis ir biete, avene un zemene , bet auglis – ananass.

Mans komforta ēdiens ir milzu bļoda ar popkornu, bet nepārsaldinātu, un liela bļoda ar salātiem, kas papildināti ar grauzdētiem sīpoliem un zivi.

Bērnība garšo pēc uzpūteņa un tēta gatavotām auzu pārslu konfektēm, ar kurām varēja nolauzt zobus, bet kas bija bezgala gardas.

Ja, pārnākot mājās, ir milzu izsalkums, tad ātrākais ēdiens, ko pagatavot, ir dažādas pildītas tortiljas, tāpēc iesaku tās turēt mājās, tāpat kā konservētas pupiņas, sieru un vēl dažādus produktus, ko sapildīt tortiljās. Vēl var pagatavot karstmaizes vai izvārīt rīsus ar dažādām piedevām. Ātri pagatavojama ir arī zivs, bet tad, mājās nākot, to vajag arī atnest līdzi.