Vēstule no virtuves: par cilvēkiem – gatavošanas entuziastiem, kuri gatavo nebaudāmi  (2)

"Tas ir forši, ka jūs mudināt un iedvesmojat gatavot, pieņemot, ka katram ir kaut niecīgs talants uz gatavošanu. Taču jūs varētu arī uzrakstīt par cilvēkiem, kuri skaļi un ar lepnumu slavē savas gatavošanas prasmes, bet realitātē ēdiens ir nebaudāms. Bet viņi turpina gatavot, neko nemainot," tā "Tasty.lv" raksta Sanita.

Hmmm... Es aizdomājos, vai šādus cilvēkus esmu satikusi? Laikam jau nē, esmu no tā pasargāta. Mani draugi, kolēģi un paziņas pārstāv citas grupas. Vieni ir izcili gatavotāji, piemēram, draudzene Gunta, ko mūsu kopīgais draugs dēvē par "Pārdaugavas Mārtiņu Rītiņu" vai draudzene Ginta, kurai viss ir perfekti, pat maizīte ar sviestu tiek pasniegta kā restorānā. Un ģimenes draugs, kurš cep sēklu maizi un gatavo burgerus, un pērnā vīramāte, kas vispār ir slavenās Masiļūnes līdziniece virtuvē.

Un tad ir draugi, kuri neliekuļojot pasaka, ka ēst viņiem patīk, bet ne gatavot. Un viņi arī necenšas sevi virtuvē pierādīt, taču ir vieni no labākiem uzslavu teicējiem. Vēl ir grupa, kas perfekti prot pāris ēdienus, tie ir viņu meistarstiķi un izdodas vienmēr. Tos tad arī visi gaida un nebūt nebēdā, ka ir tikai saldais, bet nav kotlešu un otrādi. Nē, manā lokā šādu ēst gatavotāju entuziastu, kuru pagatavoto īsti negribas ēst, nav. Taču viņi ir! Tikai jāatrod! Runājot ar kolēģiem un draugiem, uzklausu daudz košu stāstu, bet visi stāstītāji man lūdz vienu: "Tikai nemini manu īsto vārdu, negribu, lai cilvēks apvainojas, jo cilvēks jau viņš brīnišķīgs, ja vien negatavotu!" Tādi nu esam – mīloši un nedaudz baidāmies sabojāt attiecības, jo cilvēks taču gatavojis no sirds.

Lūk, Solvita stāsta savu pieredzi: "Mana kolēģe ir izcila gatavotāja, bieži vien no biroja dodamies pusdienās pie viņas uz mājām, jo ēkas atrodas kaimiņos. Es viņai ik pa laikam saku, ka viņai vajag atvērt mājas restorānu! Reiz, kādā pusdienlaikā, virtuvē saimniekoja viņas mamma, kura bija atbraukusi uz Rīgu pie dakteriem un baudīt kultūras dzīvi, pie reizes arī pagatavot pusdienas. Uz vaicājumu, vai gribēšu vistas zupu, atbildēju apstiprinoši, jo, ja mana kolēģe Inga gatavo gardi, tad mamma noteikt savārījusi meistarstiķi. Kolēģes mamma salēja šķīvjos zupu un pasniedza. Inga vēlāk mani ķircināja, ka manu seju vajadzēja filmēt.

Vēlāk viņa pastāstīja, ka mamma ir par sevi ļoti pārliecināta pavāre. Viņa nepieļauj iespēju, ka kaut kas no tā, ko viņa pagatavojusi, varētu būt neēdams! Nebūt nē! Uz aizrādījumiem un ieteikumiem apvainojas. Inga domā, ka mammas problēma ir tā, ka viņa pieradusi visu darīt ātri, viņai nepatīk griezt mazos gabaliņos burkānu, vai gaidīt, kad pīrāgu mīkla uzrūgst. To viņa samīca pusgatavu un tad krāsnī pīrāgi turpina rūgt, pārplīst un gala rezultātā ir nenosakāmas formas maize ar speķa – sīpola drupačām. "Taču mamma ir mamma, viņa jau dara no sirds, un es esmu to pieņēmusi. Saprotu, ka tiem, kas ar manas mammas pavārmākslu sastopas pirmo reizi, var būt kultūršoks. Taču viņai sanāk lieliska plātsmaize ar zapti," mammu aizstāv Inga. Viņa ir mēģinājusi mammai aizrādīt, palūgt kaut ko pamainīt receptē vai gatavošanas procesā, bet tad tas nozīmē naidu un vairāku nedēļu saltu klusumu. Jā, atzīšos, ka arī es Ingas mammai pateicu paldies par zupu un uzslavēju. Vai es viņu iedrošināju? Un ko viņa būtu teikusi, ja atklāti pateiktu, ka zupā par daudz "Vegetas", burkāni pārāk lieli, lai tos ar karoti varētu apēst, un gaļa atgādina alu cilvēku medījumu? Noteikti kļūtu par meitas nemīlētāko kolēģi!"

Tāds, lūk, stāsts! Arī es savai mammai mēdzu aizrādīt. Taču viņa izlases kārtībā manus padomus ievieš praksē. Piemēram, pirms pāris gadiem mammas kartupeļu biezenis atgādināja klīsteri. Mamma dusmīga uz sevi, dusmīga uz mani, jo saku, ka nav garšīgs. Vārds pa vārdam un izrādās – vaina ir blenderī, ko mamma izmantoja biezeņa gatavošanā. Nomainījām uz ierasto stampu, noslēgumā pieslēdzām mikseri un "vai, cik laba biezputra!" Tātad, jārunā ir un jāaizrāda arī! Īpaši, ja cilvēks grib gatavot!

Taču ir cilvēku grupa, kuri zina, kā jāgaršo vienam vai otram ēdienam, viņiem ir viedoklis par gatavošanas prasmēm un viņi ir tie, kuri restorānā pēc maltītes saka: "Es varu labāk!"
Agitai tāda ir viņas māsīca: "Leldei vienmēr ir viedoklis par to, kas atrodas uz šķīvja! Viņa gari un plaši sāk diskutēt, kāda ir perfekta kanēļmaizīte un kas trūkst šai konkrētajai, ko viņa bāž mutē. Kanēlis nepareizs, mīkla pārāk maizīga, cukura par maz. Arī vistas cepetis dabū no viņas trūkties – ne tas vistas izmērs, nav bio, nav pareizais pildījums!

Man ir jāsasprindzina atmiņa, lai atcerētos māsīcas cepto kūku vai gatavotos salātus. Ja arī tādi ir bijuši, tad es noteikti neatceros to izcilo garšu. Ēdiens kā ēdiens! Saka, ka radus neizvēlas, tad nu arī mēs esam pieņēmuši, ka no māsīcas sagaidām kulinārus stāstus, bet ne gardumus uz šķīvja!"

"Kā viņa to dara, es nesaprotu," pieredzē dalās Mārtiņš "Es dzīvoju anekdotē, esmu tas vīrs, kuram sieva gatavo, bet man katru reizi jāsaņemas, lai pagaršotu. Nu, vārdu sakot, paskatieties jebkuru anekdoti par šo tēmu, tas esmu es! Trakums ir tas, ka sievai patīk un gribas izmēģināt jaunas receptes. Tas, ka es viņu slavēju par viņas sīpolu zupu (tā ir izcila) un kotletēm (perfektas, labākas nekā mammai) liek viņai vēl vairāk eksperimentēt! Mīļā, kāpēc nevar gatavot to, kas izdodas!? Lūk, frāze, kas jāpasaka, lai sieva kļūtu nikna. Manuprāt, viņas problēma ir tajā, ka viņai visu patīk darīt uz "čuju un ņuhu" tāda virtuves improvizatore.

Piemēram, izdomā, ka bumbieru kūkas mīklai milti jāaizstāj ar mandeļu miltiem, rezultātā nav kūka, bet tāds salds ķepīgs sacepums, ko nevar sagriezt. Vai arī sieva izdomā, ka vistas gaļa jāaizstāj ar cūkas, baklažāni ar bieti, bet saldais krējums ar skābo. Dažkārt gadās, ka top jauna un garda recepte, bet lielākoties tomēr ir fiasko! Manai sievai nepatīk, ja viņai kā mājās, tā darbā norāda, kas un kā jādara. Tāpat ir ar receptēm! Neviens pavārs vai recepšu autors viņai nenorādīs, kā un ko gatavot!"

Šie ir trīs košākie stāsti, kas man tika pastāstīti, bet aizkadrā palika vēl pāris, ļoti līdzīgi aprakstītajiem. Formula vienkārša: cilvēki tic savai kulinārajai spējai un nepieļauj iespēju, ka tā nav. Tie, kas neprot novērtēt viņu radīto, ir žultaini, skaudīgi un smalku garšu nesaprotoši pamuļķi. Ko iesākt? Cilvēki, kuri dalījās ar stāstiem lielākoties saka, ka labāk ir noklusēt. Atrodas arī tādi drosminieki, kuri izvēlas slavēt neēdamo ēdienu, jo "cilvēks taču centies!" Ko iesākt? Ko saviem gatavošanas entuziastiem sakāt jūs? Varbūt vērts šiem meistariem uzdāvināt kādu meistarklasi pie zinoša un atzīta šefpavāra? Varbūt piedāvāt gatavot kopā un sekot līdzi, lai recepte tiek ievērota? Vai tomēr ieņemt pozīciju "mums katram ir savi trūkumi un neviens nav pilnība"?