Vēstule no virtuves: palikt gribot vai gatavot 101 ēdienu?

Čau, te Anda! Pēc kādas draudzenes nesena apciemojuma aizdomājos par lietu kārtību ēdienu gatavošanā. Tā kā viesošanās iepriekš nebija pieteikta, man bija pagatavotas parastas vakariņas – skābeņu jeb zaļā zupa, kā to nosauca draudzenes sīcis, – zupai pa virsu šķīvī bija krējuma cepurīte, bet uz blakus šķīvja – cūkgaļas ribiņas ar sinepju zīmējumu. Draudzene ēda, ēda, slavēja un sūkstījās, cik sen neesot ko tādu ēdusi. Ar citu draudzeni bija tas pats – viņa ietrāpīja pie manis uz skābu kāpostu zupu. Šai draudzenei bērnu nav, nav arī otrās pusītes. Sak, ko tad es sev vienai ko tādu gatavošu! Tad nu nolēmu padomāt vairāk par šo tēmu un pēcāk lūgt arī tev padalīties savā pieredzē, ko tu ēd – vai to, ko vēlies, jeb pakārtojies citiem un izdabā viņu badainajiem punčiem.

Mana ir gana kupla ģimene – vairāki bērni, vīrs un ļoti bieži arī ciemiņi – bērnu draugi, manas druženes.

Un tas tādēļ, ka katram ģimenes loceklim ir sava garša, savs raksturiņš uz ēšanu. Bet tas jau ir saprotams, un te galīgi nevietā būtu teikt, ka jau no bērnības vajag mācīt ēst visu. Jā, mēs tiešām bērniem piedāvājam visplašāko ēdienu izvēli, bet gadu gaitā katram tomēr veidojas savas vājības uz ēdienu jeb to, kas garšo un kas negaršo. Un kā saka viedie uztura speciālisti, – ir jāēd veselīgi, pilnvērtīgi un ar baudu. Kāda jēga, ja mēs vienkārši ņemsim un ar kaut ko aizbāzīsim kuņģi. Ēdiens ir jāizgaršo, tikai tad tas nesīs labumu organismam. Bet labi, labi – domāju, ka labāk pievērsties piemēriem!

Mammai un diviem bērniem garšo grūbas – visādas. Padod tik šurp! Visādos veidos – biezputrā ar kartupelīšiem, kā otrā ēdiena piedeva mūžīgo kartupeļu vietā, grūbu zupa ar cūku kājām. Mmm, bet vienam bērnam, kurš, maziņš būdams, grūbas mājās ņukāja iekšā, tagad nekādi neiedabūsi iekšā. Trauma no bērnudārza un skolas ēdnīcas. Izrādās, ka tur teju katrā zupā bija piešautas grūbas. Tādas lipīgas, glumas. Viss, šim bērnam apriebās un neēd vairs. Bet vai tāpēc mājās neēdīsim grūbas?! Ēdīsim gan. Ja kādam sagribas biezputru, vāru, bet konkrētajam bērnam tiek gatavots kaut kas cits, lai visi paēduši. Jeb kā tu domā? To neēdāju atstāt badā uz vienu vakaru un lai piemāna vēderu ar sviestmaizēm?

Tas pats ar zivīm. Ģimenē attiecības ar tām ir dažādas. Daži varētu ēst katru dienu, ja vien tā nesistu pa maciņu, daži, neteiksim, ka neēd vispār, bet ļoti izlasītas sugas. Lašmaizītes neēd bērns, kuram grūbas pieriebušās, bet viņš ēd cepeškrāsnī ceptu lasi, kūpinātu sviesta zivi. Zivij jābūt "tīrai" – ar smuku filejiņu. Bet vai tāpēc kāds paliks bez lašmaizēm? Nē! Pirms dažām dienām arī – viens bērns neēd ceptu karpu. Okēj, – šim tiek gatavota tītara fileja, – cepta, iepriekš nedaudz marinēta sojas mērcē un provansas garšvielās. Arī pret siļķi ir dažādas attieksmes – mamma un viens bērns ēd marinētu siļķi. Tikai marinētu! Klāt ar mizu vārīti kartupeļi, biezpiens ar krējumu. Tētis neēd marinētu, toties ēd mazsālītu, citi bērni vispār siļķei saka – nē. Bet ja tiem dažiem gribas to siļķi?! Tad viņi arī ēd, bet neēdājiem piedāvājumā ir, piemēram, cepamdesiņas. Galvenais sabalansēt – ja tiek gatavotas fiksās vakariņas, tad visiem ēdieniem jābūt gataviem vienā laikā. Ja gatavo gruntīgākas vakariņas, tad arī otrais vai pat trešais ēdiena piedāvājums turpat sutinās uz plīts.

Rīsus un kartupeļus ēd visi. Griķus gan nē. Arī trauma no dārziņa laikiem. Un nav taču nekas traks, ka uz plīts vārās divi katliņi – vienā griķi, vienā rīsi vai pērļu grūbas. Nja, te gan var nedaudz iebilst, ka šajos ekonomiskajos apstākļos katrs liekais katliņš sit pa kontu bankā, bet mani tomēr vairāk satrauc, vai visi būs paēduši. Par griķiem man ir savs stāsts, ko bērni pat nespēj iedomāties: esmu cilvēks, dzimis padomijas laikos. Toreiz veikalā vispār griķu nebija, ar tiem galvenokārt baroja militāro spēku. Griķi gan bija dārziņos, skolās, bet mājās dabūt griķus praktiski nebija iespējas. Bet reiz mans tētis pa blatu bija veselu maišeli dabūjis, apmaiņā pret kaut ko. Atceros, ka es laikam mēnesi no vietas omītei prasīju katru dienu vārīt griķus. Tik ļoti garšoja, bet arī bērnudārzā tie bija gana reta parādība. Tagad jau arī griķi mums īpašā statusā – te pēkšņi veikalos ir iztrūkums, uzbliež cenas debesīs. Nu mums ir tā – griķi mājās ir, pa retai reizei dažādībai izvārām, – kad ļoti sagribas. Visus bulgurus, kuskusus un pārējos modernos izstrādājumus – neēdam. Kaut kā neiegāja mūsu mājās. Mēģinājām, bet nē, – mēs paliekam pie klasikas.

Nu jā, tie piemēri jau tikai daži, un stāsts vairāk ir par to, cik mēs katrs pats esam gatavi sevi pabarot garšīgi. Ja man draudzene saka, ka viņas bērni ēd tikai picas, makaronus, cīsiņus un vistas fileju, un viņa apēdot pārpalikumus un pati sev negatavojot, tad man tas šķiet dīvaini. Jā, protams, ir reizes, kad arī man negribas neko vai vienkārši nav noskaņojuma gatavot, bet tādām reizēm saldētavā ir pieejami ātrie ēdieni – pelmeņi, picas, frī kartupeļi, nageti, premium klases zivju pirkstiņi.

Nav taču grūti pagatavot to lieko ēdienu, ko kāds cits neēd, bet tev tik ļoti garšo.

Vēl ir cita kategorija – mājās negatavo, – jo bērni jau tāpat ēdot tikai "fast food", bet pieaugušie to vienu silto, kārtīgo ēdienreizi ieplāno pusdienlaikā, ēdot ārpus mājas. Var jau arī tā, bet dārgāk gan tas būs.

Tādas man pārdomas, un kā ir ar jums? Es labāk pagatavoju simts un vienu ēdienu, bet pati ar baudu esmu paēdusi un arī pārējiem vēderi nerūc.