Vai var būt kas franciskāks par bageti – vienkāršo baltmaizes kukulīti? Kā vēsta BBC, ik dienu Francijā tiek izcepti 16 miljoni bagešu, tomēr tradicionālās beķerejas piedzīvojot grūtākus laikus, jo jācīnās ar dažādiem šķēršļiem, piemēram, lielveikalu ķēdēm un pieaugošo ierauga maizes popularitāti. Tomēr šonedēļ franču klasikas piekritējiem ir par vienu svinību iemeslu vairāk, jo UNESCO iekļāvuši bagetes savā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā līdzās 600 citiem dalībniekiem, piemēram, Gajas plostnieku amata prasmēm un tradicionālajai tējas gatavošanai Ķīnā, Neapoles picai, beļģu alus kultūrai, Vidusjūras diētai un arābu kafijai.
UNESCO vadītāja Odrija Azulē skaidroja, ka "bagete ir ikdienas rituāls, maltītes strukturējošais elements, dalīšanās un prieka sinonīms". Ir svarīgi, ka šīs iemaņas un sociālie paradumi saglabājas arī nākotnē, uzsvēra Azulē.
Bagetes vēsture ir miglā tīta: daži pieļauj, ka šādas formas maize radīta pēc Napoleona pavēles – lai vieglāk būtu nest, bet citi uzskata, ka bagetes radušās vēlāk kā maltīte Parīzes strādniekiem, kas maizi lauztu no kukulīša bez naža pielietošanas. Bet, kā norāda BBC, vēl, viena versija, ka specifiski slaido kukulīša formu izdomājis kāds maiznieks Austrijā.
Lai kā arī būtu, bagete savu nosaukumu ieguva vien 1920. gadā. Un ne tika nosaukumu, bet arī noteikumus, kādu maizi drīkst saukt par bageti. Kā vēsta "Brisbanetimes", tolaik Francijas maiznieku konfederācija nolēma, ka bagetes minimālais svars ir 80 grami, bet maksimālais garums – 40 centimetri. Lai sargātu tirgu no industriālajiem ražotājiem, tika noteikts, ka bagetes mīklai jārūgst 15–20 stundas 4–6 grādu temperatūrā. Starp citu, līdz 1986. gadam bagetei pat bija fiksēta, valdības noteikta cena.
Jāteic gan, ka franču maizniekiem nav viegli laiki – kā norāda "NY Times", kopš 1970. gada ik gadu tiek slēgtas apmēram 400 mazās beķerejas, jo tās zaudē cīņā ar industriālajiem cepējiem un lielveikalu tīklu ienākšanu lauku apvidos.