Klasiskie 'Laimas' produkti – no vēstures līdz mūsdienām  (3)

Gadu vēlāk Teodors kopā ar brāli Leopoldu izveidoja Rigertu saldumu un pirmo šokolādes ražotni Latvijā, kas atradās Maskavas priekšpilsētā, bet vēl divus gadus vēlāk – konditorejas veikalu. Rigertu šokolādes ražotne laika gaitā kļuva par stūrakmeni vienai no lielākajām saldumu ražotnēm Baltijā.

Vienpadsmit gadus vēlāk – 1881. gadā – tika nodibināta Gēgingera fabrika, kas ražoja teju visu, sākot no šokolādes, beidzot ar zivju, gaļas un dārzeņu konserviem, un kļuva par sīvāko Rigerta konkurentu. Bet Rigerta fabrika 19. gadsimta beigās ražoja tādus tam laikam nebijušus saldumus kā cukura puķes kūku rotāšanai un augļu marmelādi, ko varēja nopirkt par 30 kapeikām mārciņā. Savukārt Pirmā pasaules kara laikā Rigerta fabrikā tapa ne tikai konfektes, cepumi un citi saldumi, bet ar kara iestāžu atļauju – arī ziepes armijas vajadzībām.

Laikam nestāvot uz vietas un parādoties vēl vairākiem uzņēmīgiem ražotājiem, 1921. gadā vairāki ebreju tirgotāji nodibināja saldumu fabriku "Maķedonija", kas atradās Rīgā, tagadējā Miera ielā. Uzņēmumam strauji attīstoties un paplašinot darbību, 1930. gadā tajā strādāja jau 500 darbinieku. 1925. gadā "Maķedonijas" dibinātāji izveidoja jaunu akciju sabiedrību, ko nosauca par "Laimu", bet 1937. gadā Latvijas valdība izpirka AS "Rigerts" un "Laimas" akcijas, rūpnīcas apvienojot. 1931. gadā "Laima" ražoja ne tikai jau ierastos saldumus, bet arī košļājamo gumiju. Savukārt viens no mūsdienu Rīgas neatņemamiem pilsētvides objektiem, tradicionālā satikšanās vieta "Laimas" pulkstenis, lai gan uzstādīts jau 20. gadsimta 20. gados ar citu nosaukumu – Lielais pulkstenis –, 1936. gadā tika izrotāts ar "Laimas" logotipu un kopš tā laika zināms kā "Laimas" pulkstenis.

Pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu beigās Rīgā atradās pieci "Laimas" zīmola veikali, bet citās Latvijas lielākajās pilsētās bija desmit veikalu, un uzņēmuma ražotie saldumi tika eksportēti uz ASV, Lielbritāniju, Franciju, Zviedriju un pat Āfriku. Fabrika ražoja 27 veidu šokolādes tāfelītes, starp kurām bija arī "Ekonomiskā šokolāde", "Liliput blokšokolāde", "Propogand šokolāde" un "Tautas dainiņu šokolāde". Sortimentā bija arī šokolāde dažādos iesaiņojumos, piemēram, "augļu šokolāde" un "šokolādes stienīši", arī dzeramā šokolāde, kakao, "konditorejas materiāls" un neiztrūkstoši – šokolādes konfektes, monpansjē, cietās karameles, kopumā – vairāk nekā 500 dažādu saldumu veidu.

Lai saldumu fabriku uzskatītu par lielu un cienījamu, viens no priekšnoteikumiem bija – savs veikals Vecrīgā un vēlāk arī Bulvāru lokā. "Nebija nozīmes tam, vai uzņēmumā strādā trīs vai 300 darbinieku, – ja bija veikals Vecrīgā vai Bulvāru lokā, fabrika tika uzskatīta par lielu," stāsta vēsturniece Inese Grandāne. Mūsdienām neierasts fakts, bet tolaik – 20. gadsimta 20. un 30. gados – šokolāde ārpus Rīgas bija nopērkama tabakas un, kā tolaik teica, koloniālpreču (importa preču) veikalos. "Visām saldumu fabrikām ļoti svarīga bija reputācija – viena slikta publikācija presē par kaitīgu produkciju vai nenomaksātiem nodokļiem varēja likt uzņēmumam bankrotēt. Lielākie uzņēmumi pēc informācijas par kādu nekvalitatīvu produktu preses izdevumos lika rakstus, kas stāstīja, kāpēc šāda situācija izveidojās un cik viņu produkts ir labs," stāsta Inese Grandāne.

1940. gadā uzņēmums tika nacionalizēts. Pēc Otrā pasaules kara, jau vēlāk, 50. gadu beigās, "Laimā" tika ražoti 169 dažādi saldumi, tostarp šodien pazīstamā un jaunu iepakojuma dizainu ieguvusī klasiskā produktu līnija, kurā ir konfektes "Serenāde", "Trifele", "Sarkanā magone", "Vāverīte", "Lukss". Šajā laikā arī tika nodalīta ražošana – "Laima" koncentrējās uz šokolādes ražošanu, bet agrākajā Gēringera fabrikā, kas tika pārdēvēta par "Uzvaru", tapa zefīri, karameles, pastilas un halva. Vairākus gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas "Uzvara" atkal tika pievienota "Laimai", un tādi produkti kā zefīrs un karameles nu atkal tiek ražoti ar "Laimas" zīmolu.

"Pirms simt gadiem saldumu ražošanā nepastāvēja nekādas autortiesības un patentu tiesības," stāsta Inese Grandāne. "Saldumu meistari ieradās no Vācijas, atvezdami līdzi saldumu veidus, kas tolaik bija populāri Vācijā. Tiklīdz viens no saldumu ražotājiem kādu no saldumiem sāka ražot, tā pēc noteikta laika tāds pats saldumu veids ar tādu pašu nosaukumu parādījās citiem ražotājiem. Interesants fakts – ja kāds no saldumiem tika izņemts no viena ražotāja kataloga lappusēm, tad pavisam drīz tas izzuda arī no citu ražotāju katalogiem."

Viens no populārākajiem "Laimas" saldumiem pagājušā gadsimta pirmajā pusē bija augļu konfektes "Latvel", kas tika pagatavotas pēc amerikāņu receptes. "Savukārt marmelāde bija iecienīts, bet ekskluzīvs saldums – fabrikā "Laima" ražoja aptuveni 20 veidu marmelādi, bet gada laikā tika saražotas 50 tonnas marmelādes.

Gadu gaitā saglabājušies vairāki šokolādes veidi, ko šodien mēdz saukt par klasisko produktu līniju, – garšas, kas ne vienai vien paaudzei labi zināmas kopš bērnības. Piemēram, mūsdienās tik labi zināmā krējuma šokolāde 20. gadsimta 20. gados Rigerta fabrikā tapa 80 gramu tāfelītēs, kas maksāja 0,60 latus. Salīdzinājumam – 1993. gadā viena 80 gramu krējuma šokolādes tāfelīte maksāja 0,26 latus.

Tādas klasiskās līnijas konfektes kā "Sarkanā magone" un "Vāverīte" strauju popularitāti guva 20. gadsimta 50. gados, lai gan kopumā "Laimas" sortimentā tobrīd bija vairāk nekā 160 saldumu veidu.

Savā ziņā unikāls receptūras stāsts ir konfektei "Serenāde", ne tikai tādēļ, ka tā radīta kā atzīšanās mīlestībā un bildinājums tā laika šokolādes meistara iecerētajai, bet arī tādēļ, ka tā ir vienīgā "Laimas" konfekte, kuras receptūru padomju gados izdevās nosargāt un neizpaust citām ražotnēm. "Vairāki ražotāji ir mēģinājuši atkārtot "Serenādes" unikālo garšu, bet nevienai nav izdevies izveidot tādu unikālu konfekti, kāda ir "Serenāde". Jāņem vērā fakts, ka tolaik visi saldumu veidi, kādi tika ražoti Padomju Savienībā, piederēja visiem padomijas ražotājiem, tādēļ fakts, ka "Serenādes" receptūra palikusi neizpausta, ir patiess sasniegums."

"Lācītis Ķepainītis" un "Rigonda" ir divas klasiskās līnijas šokolādes, kuru vizuālajā noformējumā redzams mākslinieka rokas pieskāriens: "Lācīša Ķepainīša" iepakojumā redzama zināmā Ivana Šiškina glezna "Rīts priežu mežā", kas, kā tiek uzskatīts, tapusi pie Narvas, Igaunijā. Savukārt šokolādes "Rigonda" iepakojuma dizainu veidojis slavenais latviešu mākslinieks Gunārs Kirke.

Šobrīd, kad "Laima" klasisko šokolādes tāfelīšu produktu līniju papildinājusi ar divām jaunām garšām – "Vāverīti" ar karamelizētām pistācijām un sālītiem zemesriekstiem un "Lācīti Ķepainīti" ar drupinātām mandelēm un medus garšas karameli, arī šo produktu iepakojuma dizains ieguvis jaunu, laikmetīgu izpildījumu: "Analizējot cauri laikiem dizaina risinājumus, kas bijuši daudz un dažādi, secinājām, ka vairākas risinājumu nianses laika gaitā izzudušas, piemēram, "Serenādes" iepakojumā uz mēness sēdošais vijolnieks. Veidojot jauno dizainu, domājām par sajūtu, kādu vēlamies atkal atgriezt, meklējām raksturīgākās iezīmes. Vairāki nosaukumi datora salikumu perfekcijā bija pazaudējuši sākotnējo raksturu, kāds piemīt "Laimas" šokolādei, – dabiskumu un cilvēka meistarības klātbūtni. Mērķis bija atgriezt šo dabiskumu un nostalģisko sajūtu, kurā jūtams cilvēka rokas pieskāriens. Piemēram, ja vārdā ir divi "a" burti, katrs no tiem apzināti veidots nedaudz atšķirīgs. Visas skices tika veidotas ar roku, kā tas bija agrāk, un pēc tam, protams, pārliktas datorsalikumā," stāsta jaunā iepakojuma dizaina autore Maija Rozenfelde.

Kopumā jaunā šokolādes tāfelīšu iepakojuma dizaina izveidei, sākot no vēsturisko materiālu izpētes un beidzot ar jauna dizaina risinājuma tapšanu, bijis vajadzīgs pusotrs gads.

Izejot cauri laiku lokiem, ir vērtības, ko izdevies saglabāt nemainīgas, un starp tām noteikti jāmin arī "Laimas" pazīstamā un iemīļotā klasiskā šokolāde.