Vēstule no virtuves: vai kopābūšana bez ēdiena vairs nav vērtē?

Nenoliedzami, šobrīd, kad cenas aug vēja ātrumā, ļoti daudziem pat dienišķā zupa ir kļuvusi par problēmu objektu, bet es šoreiz vēlētos vērst uzmanību nevis uz cenām, bet gan uz to, ka reizēm rodas sajūta, ka kopābūšana bez ēšanas vairs nav vērtē. Vai tie būtu svētki vai vienkāršs ieskrējiens pie draudzenes, bērna jubileja vai vecvecmammas bēres – viss grozās ap ēdienu! Ja nav uzklāts pienācīgs galds, tad kauns namamātei, slēpti un neslēpti mājieni par to, ka "nav pienācīgi uzņemti viesi".

Es esmu komunikabls cilvēks, ļoti aizņemts, mīlu savus radus un draugus, bet virtuvē, lai arī neesmu galīga nepraša, neesmu arī dieviete ar četrām rokām, kura spēj īsā laikā sagatavot romiešu dzīru cienīgu galdu un vēl pielikt uzkodām 17 dažādus sierus. Tad nu izlīdzos ar pirktajiem salātiem un tortēm, čipsiem, gaļas un siera plati, karstajām siermaizēm un augļiem. Biju pārliecībā, ka draugu vai radu sanākšanas mērķis ir kopābūšana un komunikācija. Manā lokā nekad neviens nav pārmetis, ka nav, ko ēst, vai ka neesmu rādījusi pavārmākslas klasi. Uz pārdomām par to, ka kaut kas varētu nebūt lāgā, mani rosināja sarunas ar kolēģēm.

Itin bieži tiek apspriestas dažādas jubilejas un citi svētki, sīkumos aprakstot, kas bijis galdā, ko kurš atnesis, ko dzēruši, kas garšojis, kas nē, vai viesi pieēdušies, vai palikuši pusbadā, vai bērniem bijusi atbilstoša ēdienkarte, vai bijis atsevišķs galds pieaugušo viesībās un vai bērna viesībās ir padomāts par visiem neēdājiem.

Sākumā relaksēti klausījos šajās čalās, sarunās neiesaistījos, jo katrs taču dara, kā var un grib! Par katalizatoru manām pārdomām, kā jau tas parasti notiek, kalpoja kolēģes stāsts par viesībām, kurās namamāte bija rīkojusies gluži tāpat, kā es. "Galīgi garām!", "tāda sajūta, ka domā – ko te atvilkās!", "varēja kaut pati rasolīti uztaisīt!"... Jutos, kā ar aukstu ūdeni aplieta! Nebiju iedomājusies, ka mans laika deficīts kādam varētu likt tā justies! Vēlēšanās pabūt kopā ar sev mīļiem cilvēkiem, cienājot viņus ar to, kas "fiksi pieejams" vai iepriecināt bērnu, sarīkojot viņam jestru ballīti, kurā galdā tiek likti augļi, dārzenīši un pankūkas, lai ir, ko uzlikt uz kārā zoba – vai tā ir necieņa pret viesiem? Uzrīkot šašliku vakaru vasarā vai pasēdēšanu ar pašceptu picu ziemā – vai tas ir "galīgi garām"?

Es no tiesas vairs nesaprotu, kā būtu jārīkojas aizņemtiem cilvēkiem vai tiem, kurus liktenis nav apveltījis ar kulināra talantu! Vai drīkst paaicināt pie sevis pāris draudzenes uz kafiju, ar domu, ka būs tiešām tikai kafija? Vai drīkst likt galdā uz ātru roku pagatavotas uzkodas un siera-gaļas plati, pasūtīt suši? Ļoti daudz jautājumu un domu tagad joņo pa manu galvu un es šaubos, vai maz dabūšu viennozīmīgas atbildes. Tāpēc es vēlētos visiem, kuri ir bijuši ciemos pie tādas namamātes, kāda esmu es, pateikt: "Mani mīļie draugi/radi/bērnu draugi un viņu vecāki! Es ļoti priecājos, ka jūs esat atnākuši! Un ļoti priecājos, ja kāds atlicina savu laiku, lai pabūtu kopā ar mani un manu ģimeni arī tad, ja tā ir saruna pie "plikas" tējas tases." Priecājos par visām izdarīgajām saimniecēm, kuras ir atlicinājušas laiku, lai uzklātu bagātīgu svētku galdu. Es viņas apbrīnoju!

Vienīgais, kam vēlētos pievērst lasītāju uzmanību, – ēdiena pagatavošanas metode un tā daudzums nav galvenais indikators tam, cik gaidīti ir viesi. Arī mēs, nemākulīgās un aizņemtās saimnieces, ļoti gaidām viesus savā namā, nesodiet mūs pārāk bargi! Varbūt kādreiz, kad beigsies trakais skrējiens starp bērniem, darbu, hobijiem, dzīvniekiem un mājām, arī mums atvērsies kulinārā čakra! Tikmēr ļaujiet mums izbaudīt jūsu sabiedrību uz viegli un ātri pagatavojamu uzkodu fona!