Vēstule no virtuves: vai kopābūšana bez ēdiena vairs nav vērtē?

Nenoliedzami, šobrīd, kad cenas aug vēja ātrumā, ļoti daudziem pat dienišķā zupa ir kļuvusi par problēmu objektu, bet es šoreiz vēlētos vērst uzmanību nevis uz cenām, bet gan uz to, ka reizēm rodas sajūta, ka kopābūšana bez ēšanas vairs nav vērtē. Vai tie būtu svētki vai vienkāršs ieskrējiens pie draudzenes, bērna jubileja vai vecvecmammas bēres – viss grozās ap ēdienu! Ja nav uzklāts pienācīgs galds, tad kauns namamātei, slēpti un neslēpti mājieni par to, ka "nav pienācīgi uzņemti viesi".

Es esmu komunikabls cilvēks, ļoti aizņemts, mīlu savus radus un draugus, bet virtuvē, lai arī neesmu galīga nepraša, neesmu arī dieviete ar četrām rokām, kura spēj īsā laikā sagatavot romiešu dzīru cienīgu galdu un vēl pielikt uzkodām 17 dažādus sierus. Tad nu izlīdzos ar pirktajiem salātiem un tortēm, čipsiem, gaļas un siera plati, karstajām siermaizēm un augļiem. Biju pārliecībā, ka draugu vai radu sanākšanas mērķis ir kopābūšana un komunikācija. Manā lokā nekad neviens nav pārmetis, ka nav, ko ēst, vai ka neesmu rādījusi pavārmākslas klasi. Uz pārdomām par to, ka kaut kas varētu nebūt lāgā, mani rosināja sarunas ar kolēģēm.