Un, ak, kā Rihards runā par ēdienu – ar cieņu un pietāti, lai katrs, kurš klausās, gribētu nobaudīt viņa veikumus un pamēģināt pagatavot! Turklāt Riharda specialitāte ir gaļas ēdieni, par ko viņš zina pastāstīt arī vairāk, nekā tikai receptes gaitu.
"Virtuves sarunas" ir "Tasty.lv" rubrika, kurā iztaujājam cilvēkus, kas ar virtuves un ēdiena gatavošanas mākslu ir uz "tu".
Kādas ir tavas pirmās atmiņas saistībā ar ēst gatavošanu?
Pirmās atmiņas, protams, saistās ar vecākiem un vecvecākiem, pie kuriem pavadīju savas vasaras bērnībā. Es teiktu, ka pirmā recepte, ko apguvu bez ķīķerēšanas recepšu grāmatā, bija plānās pankūkas pie vecmammas laukos. Mana bērnība bija ļoti piesātināta ar ēst gatavošanu. Man uzticējās un ļāva darboties pašam, kas arī bija svarīgs posms manā attīstībā. Un kas svarīgi, visi mani skolotāji ļoti garšīgi gatavoja, un es kā sūklis visas gudrības uzsūcu!
Tevi vairāk saista latviskie produkti vai pasaules virtuvju iepazīšana?
Es esmu diezgan interesants kūmiņš. Es ļoti novērtēju vārītus kartupeļus ar biezpienu, rasolīti vai kādu viltoto zaķīti, klasiskā latviešu virtuve ir mana ikdiena, bet pie katras iespējas cenšos nogaršot ko jaunu, atklāt jaunas garšas, jaunas kombinācijas. Ēdiens man ir pasaules valoda. Tajā atspoguļojas kultūra, emocijas, vēsture – aizraujoši!
Kur rodi iedvesmu gatavošanai un jaunu recepšu radīšanai/izmēģināšanai?
Es vienmēr esmu bijis tas, kurš katru dienu alkst sasniegt kaut ko augstāk, labāku, vēl neredzētu. Es teiktu, ka tā ir iedvesma lasīt par to, ko dara citās kultūrās, mēģināt pašam izprast tās garšas un ieviest to mums saprotamā veidolā. Un tādā veidā kāpināt savu latiņu un paplašināt garšu profilus. Visam, ko daru, vienmēr ir kaut kāds dziļāks iemesls, mērķis. Un, protams, tas jau arī dod to uguni iet un darīt!
Kas tev ēdiena gatavošanā patīk visvairāk?
Process, pilnīgi noteikti. Esmu daudz un dikti dzirdējis nopūtas un izteikumus: "Ahh, atkal jāgatavo, negribās!" utt. Man ir pretēji. Es kaifoju no tā procesa. Es gribētu teikt, ka tā enerģija, kas virpuļo virtuvē, kad tu radi kaut ko no nulles, ir absolūti nereāla. Un tu esi tā kuģa kapteinis. Ja tajā brīdī noskaņojums ir jestrāks, pamaini garšvielas, pamēģini atkal kaut ko jaunu, un ēdiens atkal atdzīvojas. Tā pati pupiņu zupa, ko esi vārījis jau 18 reizes, atkal garšo kā cits ēdiens. Bet tajā pašā laikā ir ēdieni, ar kuriem tu nevari improvizēt, un ir strikti jāturās pie receptē norādītajiem daudzumiem, laika u.tml. Es ļoti novērtēju to, ka virtuve ir vieta radošumam, bet ir situācijas, kurās jābūt pedantam – tāda daudzveidība nevar apnikt. Virtuvē noteikti nevar ieslīgt rutīnā!
Bez kā virtuvē noteikti nevar iztikt?
Kvalitatīvi instrumenti noteikti ir tas, bez kā nevar iztikt. Ir gadījies, ka, aizejot ciemos, jāpalīdz sagriezt tas pats slavenais rasolīts un man iedod neasu nazi. Sorry – nebūs. Vai panna, kas rauj klāt. Pat tāda elementāra lieta kā virtuves stangas. Nu nē. Ja jau pašā sākumā tevi nokaitina, tad kāds prieks var būt gatavot, un kāda tam visam kvalitāte? Asi naži, labas pannas un parocīgi piederumi. Man šie "sīkumi" padara ēst gatavošanas procesu parocīgu, ātru un baudāmu – tādēļ ir vērts.
Nav jau jāpērk paši dārgākie naži viekalā vai dārgākā panna. Par virtuves piederumiem rūpējoties un ekspluatējot saudzīgi, rezultāti būs tikpat labi! Regulāri asinu nažus, pa teflona pannām nebraucam ar dzelzs piederumiem. Nekas mani nesāpina vairāk kā dakša, karote vai metāla lāpstiņa teflona pannā.
Vai ēst gatavošana ir vairāk talants vai prasme, ko viegli iemācīties?
Gan – gan. Iemācīties var, "iekalt" jau var jebko. Es ticu – arī ar pietiekamu treniņu var iemācīties gatavot kā "Michelin" zvaigžņots pavārs, bet tā problēma sāksies tad, kad pašam jāsāk radīt jaunas garšas un jauna ēdienkarte. Ja nav tās sajūtas un vēlmes eksperimentēt, tad to neviens neiemācīs. Vai nu tevī tas ir, vai nu nav. Un tā laikam būs tā talanta daļa.
Bet kopumā visu, ko es zinu, es arī esmu iemācījies – darot, klausoties citos un skatoties, kā strādā profiņi. Es domāju, arī tāpēc tik strauji aug mans "TikTok" konts, kurā es cenšos pēc iespējas sīkāk izstāstīt, kāpēc daru to, ko daru. Es gribu, lai saturs ir vairāk izglītojošs, nevis vienkārši sausa recepte. Un tādēļ arī video bieži vien ir garāki nekā citiem nozares pārstāvjiem.
Kāda ir vislielākā neveiksme, ko esi piedzīvojis virtuvē?
Tādu lielu neveiksmi neesmu piedzīvojis, tik, cik tā kārtīgi izgriezu gabalu no pirksta ar visasāko nazi mājās, bet ķirurgs atzina – labi, ka nazis ass, savādāk būtu slikti. Un tad vairāk vai mazāk kuriozs. Karamelizējām sīpolus burgeriem. Trīs reizes vienas stundas nogrieznī. Divas reizes aizmirsām par tiem un sadega – ar trešo izdevās!
Ja visu atlikušo mūžu būtu jāēd tikai viens ēdiens – ko tu izvēlētos?
Pilnīgi noteikti pica. Es laikam iepriekšējā dzīvē biju vecs itālis. Es picu varu ēst no rīta, pusdienās un vakariņās. "Neapoletana", "Romana", "Chicago deep dish", "NY style", "Calzone" – tik daudz opciju un izpildījumu. Es ļoti arī novērtēju zinātni, kas ir picas mīkla. Liekas, salīdzinoši vienkārša lieta! Nopērc veikalā sauso maisījumu, sajauc ar ūdeni, un pica gatava. Nē! Tas ir tik komplekss process, bet tas aizrauj.
Es pats esmu mazliet ierauts "Neapoletana" virpulī. Strādāju jau divus gadus pie perfektās mīklas receptes, ar kuru jūtos labi, bet joprojām vēl neesmu to zelta standartu sasniedzis. Vienmēr ir kaut kas jāpamaina, jāpielabo, jāizmēģina jauni milti, cits raugs, maisīšanas veids, nogatavināšana utt. Es par šo varētu runāt ilgi un dikti, bet paliksim pie tā, ka PICA ir mans mīļākais ēdiens!
Ko darīt, ja slinkums gatavot?
Es jau gribētu teikt, ka mūsdienās tā vairs nav problēma. Agrāk nebija tādas opcijas – slinkums gatavot. Bet tagad pasaule ir tā attīstījusies, ka katrā pilsētā ir pa vairākām ēstuvēm, plus lielajās pilsētās ir pavisam ekskluzīva opcija pasūtīt pilnīgi jebko, ko sirds kāro, un tikai aiziet līdz savām ārdurvīm.
Bet arī man šad tad uznāk slinkums, un ja nu negribās nekur iet un ēst ārpus mājas, mans glābiņš ir "roltons". Es šad un tad ēdu ātrās nūdeles. Bieži vien arī apgreidoju ar kādu proteīnu (vista, cūka, liellops) vai dārzeņiem, lai nebūtu pliks "makarončiks" jāēd. Nu, labi, joks, dārzeņus nelieku.
Ja obligāti jāizvēlas, tad – sāļš vai salds? Maigs vai ass?
Sāļš. Vidēji ass. Tā ir mana kombinācija. Ciest nevaru saldumus. Un arī par asumu domas dalās. Patīkams asumiņš ir tēma. Pārlieku ass, kad asaras tek un ausis svīst? Nē, priekš kam? Es personīgi nejūtu vairs garšu pie tiem skoviliem, un man nekādu baudu arī sāpes nesniedz, tādēļ nē. Paliksim pie vidēji asa.
Vērtīgākais virtuves padoms, ko tu dotu ikvienam, kas lasa šo interviju!
Uzasini nažus un nebraukā pa pannu ar metāla piederumiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
