<a rel='cc:attributionURL' href='https://unsplash.com/@nhan2004'>Maria Nguyen</a> / <a rel='license' href='https://creativecommons.org/publicdomain/zero/1.0/'>cc</a>
"Gribu dalīties ar savām pārdomām par to, cik dīvaini mēdz būt atmiņu līkloči un cik interesanti mūsu prāts mēdz sasaistīt atmiņas ar garšu un smaržu," mums raksta Inga. Turpinājumā – viņas vēstule no virtuves.

Visi laikam ir saskārušies ar "bērnības garšu" un sajūtām, kuras izsauc viens vai otrs ēdiens. Piemēram, bērnudārzā dotā omlete vai piena sakņu zupa (kuras mīļotāji ir tikpat reti sastopami kā vienradži) – ik reizi, sajūtot šo ēdienu garšu vai smaržu, mēs tiekam aizvizināti uz bērnību un, atkarībā no tā, vai šie ēdieni garšojuši, atmiņā izlec bērnības ainiņas, kuram patīkamas, kuram – ne pārāk.

Nesen, mielojoties ar tomātiem, baziliku un melnajām olīvām, atskārtu, ka kādreiz man riebās gan baziliks, gan olīvas, šie abi man iegaršojās kaut kad, jau pieaugušā vecumā, baudot atpūtu saulainajā Grieķijā. Tā nu es sēdēju un prātoju par savu (un citu) garšas izjūtu maiņu. Kāpēc tā notiek? Kā mēs iemīlam brokoļus vai kāpēc mums sāk nepatikt šokolādes kūka? Protams, ka šim visam mēdz būt arī kaut kādi fizioloģiski iemesli, bet šoreiz es prātoju par to, kā par mūsu favorītiem kļūst ēdieni, no kuru smaržas vien kādreiz pat bija slikti. Un kā kādreiz tik iemīļotie našķi kļūst vienaldzīgi.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!