Vēstule no virtuves: par bērnības garšām un ēdienu kā atmiņas stāstu  (1)

Visi laikam ir saskārušies ar "bērnības garšu" un sajūtām, kuras izsauc viens vai otrs ēdiens. Piemēram, bērnudārzā dotā omlete vai piena sakņu zupa (kuras mīļotāji ir tikpat reti sastopami kā vienradži) – ik reizi, sajūtot šo ēdienu garšu vai smaržu, mēs tiekam aizvizināti uz bērnību un, atkarībā no tā, vai šie ēdieni garšojuši, atmiņā izlec bērnības ainiņas, kuram patīkamas, kuram – ne pārāk.

Nesen, mielojoties ar tomātiem, baziliku un melnajām olīvām, atskārtu, ka kādreiz man riebās gan baziliks, gan olīvas, šie abi man iegaršojās kaut kad, jau pieaugušā vecumā, baudot atpūtu saulainajā Grieķijā. Tā nu es sēdēju un prātoju par savu (un citu) garšas izjūtu maiņu. Kāpēc tā notiek? Kā mēs iemīlam brokoļus vai kāpēc mums sāk nepatikt šokolādes kūka? Protams, ka šim visam mēdz būt arī kaut kādi fizioloģiski iemesli, bet šoreiz es prātoju par to, kā par mūsu favorītiem kļūst ēdieni, no kuru smaržas vien kādreiz pat bija slikti. Un kā kādreiz tik iemīļotie našķi kļūst vienaldzīgi.

Prātoju un atskārtu, ka ļoti liela loma šajās metamorfozēs ir NOTIKUMAM. Notikumam, ar kuru saistīta ēdiena nogaršošana vai atteikšanās no tā. Pietiek vienu reizi "iegrābties" nesvaigā siļķē, lai uz mūžu atteiktos ēst siļķi kažokā. Pietiek vienu reizi bērnībā tikt piespiestam apēst kāpostu zupu vai kotleti, lai nekad mūžā vairs tos nevēlētos redzēt, vai ir jāpaiet ļoti ilgam laikam, lai sadūšotos tos nogaršot atkal. Manā atmiņā, piemēram, vārīti kartupeļi ar kupātiem neglābjami ir savienojušies ar padomju ēdnīcā valdošo slapjas lupatas smaku un apkopēju, kura slauka galdu, kamēr tu ēd. Centrālajā stacijā nopērkamos belašus es gan kaut kā esmu pāraugusi un pārdzīvojusi, aizstājot to vecas eļļas, sīpolu, ķiploku un iesmakušas gaļas smaku jūkli ar mājās gatavoto belašu un čebureku kārdinošo smaržu.

Savukārt patīkamie ēdieni pie mums mēdz atnākt ar jaukiem notikumiem un tad tiem, izņemot patīkamo garšu, ir pievienotā vērtība – jaukas atmiņas. Medus kūkas smarža, kura allaž saistās ar mammas cepto kūku manā piektajā dzimšanas dienā, saldējuma kokteilis netālajā bodītē, omītes ceptie biezpiena plācenīši ar pašvārītu zemeņu zapti, mājās gatavots lečo un tumīga pupiņu zupa, magoņmaizītes un melleņu klimpu zupa - ik reizi, kad sajūtu šo garšu un smaržu, prāts izceļ bērnības atmiņas. Jaunības dienu atmiņas, kuras iezogas galvā, kad aukstā laikā ieskrien kafejnīcā paēst soļanku vai tad, kad ēdot garneļu salātus, atceries, kā tos baudīji pirmo reizi, vai karbonāde ar majonēzes restīti – manas jaunības sabiedrisko ēstuvju karaliene.

Atsevišķs stāsts ir ceļojumi. Kad pirmo reizi pagaršo to, par ko esi lasījis grāmatās. Salīdzināt iedomāto garšu, smaržu un izskatu ar realitāti – tas vien jau ir piedzīvojums! Uzzināt, ka artišoki nav nekāda ambrozija, bet (manuprāt) pēc garšas diezgan neizteiksmīgs dārzenis, toties sparģeļi ir "zālēdāja sapnis". Uzmanīgi pagaršot vietējos ēdienus un tad mēģināt kādu no tiem iekļaut savā ikdienas ēdienkartē. Saprast, ka spināti un baklažāni ir gardi. Un tā, pamazām, palēnām, pilnveidot savu garšu kartotēku, papildinot atmiņu albumu ar jauniem notikumiem.

Un svētki! Teju ikvienam no mums svētki saistās ar kādām īpašām garšām, īpašiem ēdieniem. Ar ko tādu, kas tiek gatavots tikai konkrētajos svētkos. Tie var būt gan tradicionālie ēdieni, gan ģimenes izveidotā ēdienkarte, bet šie ēdieni noteikti ir īpaši. Visbiežāk dzirdētie ir atmiņu stāsti par Ziemassvētkiem, gan ceļojot, gan par ģimenes tradīcijām. Ciemošanās pie jauniegūtiem draugiem, pirmā viesošanās otrās pusītes ģimenes svētkos, bērnu jubileju ballītes – jaunas garšas un iespaidi. Tad ir dažādu valstu tradicionālie festivāli, kuros nekad neiztiek bez īpašās ēdienkartes, kura uz visu dzīvi atmiņās saslēdz tur baudītos ēdienus ar emocijām, kuras izjutām, esot šajā vietā.

Šobrīd, kad klāt Lieldienas, neviļus atmiņā uzpeld svaigi ceptu speķa pīrādziņu smarža – mūsu ģimenes tradīcija Lieldienās. Un neskaitāmas receptes ar vārītām olām, gan pildītas, gan salātos, gan viltotajā zaķī. Un visam klāt – vismīļākās bērnības atmiņas par tēti, ar kuru kopā staigājām pa dārzu un meklējām Lieldienu zaķa sadētās olas.

Mūsdienās gan arvien biežāk ir dzirdēts, ka "vajag piebremzēt ar ēšanu", bet ziniet – nē! Nevajag pārēsties, bet baudīt! Un tad teju jebkurš ēdiens var kļūt par skaistu atmiņu stāstu!