Inguna Solnceva jau teju četrus gadus dzīvo Spānijā, Baskijā (Pais Vasco), vienā no skaistākajiem šīs valsts reģioniem, turklāt pavisam netālu no Sansevastjanas (San Sebastián) jeb Donostijas (Donostia), kas ir viena no pasaules kulinārijas galvaspilsētām, jo basku virtuvi daudzi steidz baudīt tieši uz turieni. Šobrīd Inguna atlikusi otrajā plānā savu profesionālo karjeru, lai mestos Spānijas vilinājumā – mācītos valodu un ļautos savam kulinārijas hobijam.
Kalni, okeāns, mērenāks klimats un zaļums visu gadu šobrīd Ingunu iedvesmo baudīt dzīvi garšīgi. Spānijā nokļuvusi, jo vīram piedāvāts darbs, bet viņa devusies līdzi, nezinot valodu. To šobrīd apgūst, ļaujoties arī radošām lietām. "Kā smejos, man ir divas atkarības – ēst gatavošana un rokdarbi. Vēl man ļoti patīk pastaigas kalnos un ceļošana kopā ar vīru un mūsu suņuku," pastāsta Inguna. Ar pagatavotajām maltītēm viņa iedvesmo arī citus, bieži daloties ar šedevriem un neredzētiem ēdieniem, piemēram, pagatavotu astoņkāji, latviešu kulinārajās domubiedru grupās "Facebook" sociālajā tīklā, kur viņa tos publicē no sava profila "Gatavo ar Spānijas garšu".
"Virtuves sarunas" ir "Tasty.lv" rubrika, kurā iztaujājam cilvēkus, kas ar virtuves un ēdiena gatavošanas mākslu ir uz "tu".
Kādas ir jūsu pirmās atmiņas saistībā ar ēst gatavošanu?
Atceros pirmo reizi, kad patstāvīgi pagatavoju ģimenei vakariņas. Man bija kādi 13 vai 14 gadi, mamma atstāja produktus un uz lapiņas uzrakstītu recepti, kā pagatavot frikadeļu zupu. Uztraukums bija liels, bet vecākus sagaidīju ar gardu zupu vakariņās. Tā bija reize, kad sapratu, – man patīk gatavot.
Jūs vairāk saista latviskie produkti vai pasaules virtuvju iepazīšana?
Ēst gatavošanā esmu pilnīgs kosmopolīts, interesē dažādas pasaules virtuves. Patīk eksperimentēt, gatavojot dažādu tautu tradicionālos ēdienus, aizvietojot vai mainot produktus. Piemēram, latviešu iecienītajā soļankā desu vietā pievienot spāņu čorizo un basku "txistorra".
Kur rodat iedvesmu gatavošanai un jaunu recepšu radīšanai, izmēģināšanai?
Iedvesmojos, skatoties dažādus raidījumus un šovus par un ap gatavošanu (spāņu valodu sāku apgūt, skatoties "Masterchef España"). Bet galvenais iedvesmas avots ir pavārgrāmatas un kulinārijas žurnāli. Vīrs par to nav sajūsmā, bet nespēj man atteikt, jo zina, ka taps atkal kas jauns un gards. (Smejas.) Ceļojot parasti cenšos nopirkt kādu pavārgrāmatu. Tikko biju Francijā un Nīderlandē, no Francijas atvedu pavārgrāmatu un no lielveikala – skrejlapiņas ar jūras produktu receptēm, no Nīderlandes – lielveikala izdevumu ar receptēm un aprakstiem par produktiem.
Arī pēc restorānu apmeklēšanas, ja kas ļoti iegaršojas, meklēju recepti un mēģinu pati pagatavot. Tas viss ir man iedvesmas avoti.
Bez kā virtuvē noteikti nevar iztikt?
Galvenais virtuvē ir ass nazis un garšvielas, kuru plauktiem veikalā jebkurā pasaules valstī es nespēju paiet garām. Manā virtuvē svarīgs ir spiedienkatls, laba panna, cepeškrāsns, virtuves kombains, kvalitatīvs koka dēlītis un dārzeņu rīve ("mandolīna").
Vai ēst gatavošana ir vairāk talants vai prasme, ko viegli iemācīties?
Ēst gatavot var iemācīties jebkurš, vajag tikai gribēšanu, bet labi gatavot, ļauties eksperimentiem un domu lidojumam – tam ir vajadzīgs talants, kā jebkurā sfērā.
Kāda ir vislielākā neveiksme, ko esat piedzīvojusi virtuvē?
Tādas lielas neveiksmes nevaru atcerēties. Protams, ir reizes, kad kaut kas neizdodas, bet rokas nenolaižu, tas ir izaicinājums analizēt kļūdas un mēģināt vēlreiz. Pēdējais lielakais "čē pē" bija šogad janvārī, kad mēģināju cept "Rascón" – kūka, ko Spanijā cep uz Karaļu dienu 6. janvārī. Recepte ir diezgan komplicēta un gatavošana laikietilpīga. Izcepu pirmo variantu un, ak šausmas, ar to varēja cilvēku nosist, akmensciets. Rokas nenolaidu, meklēju citu recepti un izdevās.
Ja visu atlikušo mūžu būtu jāēd tikai viens ēdiens – ko jūs izvēlētos?
Nevaru iedomāties visu laiku ēst vienu ēdienu, man tās būtu šausmas, esmu par dažādību. Ir, protams, ēdieni, kas tuvāki sirdij, piemēram, sēņu mērce ar kartupelīšiem un mazsālītu gurķīti, biezpiens ar siļķi, sīpoliem un kartupeļiem vai dažāda izpildījuma karstās siermaizes.
Viens radinieks jau vairāk nekā 20 gadus brokastīs ēd tikai tostermaizes ar mīksto sieru un marmelādi. Es to nesaprotu, šķiet garlaicīgi, bet cilvēki ir dažādi un gaumes arī.
Ko darīt, ja slinkums gatavot?
Ja slinkums gatavot, var palūgt vīram, lai pagatavo, vai izvilkt no saldētavas pašgatavotos pelmeņus vai pildītās pankūkas. Nu, sliktākajā gadījumā, pasūtīt ar piegādi kebabu vai aiziet uz restorānu.
Ja obligāti jāizvēlas, tad – sāļš vai salds? Maigs vai ass?
Viennozīmīgi sāļš un ass.
Vērtīgākais virtuves padoms, ko dotu ikvienam, kas lasa šo interviju!
Gatavošana ir radošs process, ļaujieties tam un eksperimentējiet, ļaujieties garšvielu burvībai. Nebaidieties mēģināt ko jaunu, tas aizrauj!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
