Ikviens, kurš ir ceļojis ar auto – tuvāk vai tālāk –, zina, ka iespēja nomirt badā braucējam nedraud. Daudz lielāks drauds ir ēdmaņa, kura pieejama ātri un īpaši nenovirzoties no maršruta. Neganti izsalkušajiem ceļotājiem ātru iespēju remdēt izsalkumu un pacelt insulīna līmeni piedāvā degvielas uzpildes stacijas. Tur pieejamais piedāvājums kārdinoši zibinās acu priekšā un, ja esi izsalcis, ir ārkārtīgi grūti neaizrīties ar siekalām, raugoties uz desiņām, kuras grilējas turpat, pie kases. Roka stiepjas arī pēc kādas kafijas un smalkmaizītes. Aizveriet acis! Tās ir lamatas, kurās iekrīt ne viens vien tālāka ceļa mērotājs, kurš vizinās pa Latviju, Lietuvu un Igauniju. Plānojot braucienu pa šīm valstīm, es sākumā vienmēr izpētu maršrutu un tajā pieejamās ceļmalas ēstuves, atsauksmes par tām. Un padomāju – vai nebūs izdevīgāk nedaudz "noiet no ceļa" un iebraukt kādā pilsētā, lai paēstu, vai paņemt līdzi kādas sviestmaizes, vrapus un vieglas uzkodas (lētāk un ātrāk).
Garākos braucienos jāplāno jau nopietnāk. Ja mērķis ir maksimāli īsākā laikā nokļūt no punkta A uz punktu B un šis brauciens aizņems divas dienas vai ilgāk (daudz ilgāk), tad plānošana notiek citādi. Parasti pirmajai un otrajai dienai tiek sagādāta pārtika, kura izturēs ilgāku vizināšanos ārpus ledusskapja. Augļi (āboli, bumbieri, banāni) un dārzeņi (redīsi, puķkāposti, ķirštomāti, mazi gurķīši, var paņemt arī konservētus zaļos zirnīšus), kāds cietais siers (sagriezts šķēlēs), kāda žāvēta gaļa vai desa, nesālīti rieksti, laba maize, arī kefīrs. Termosā – zaļā tēja, līdzi dzeramais ūdens un pavisam neliels apjoms kāda saldināta dzēriena. Es ņemu arī melno šokolādi. Protams, tad, ja jums līdzi dodas mazi bērni, plānotā ēdiena sortiments ir mazliet savādāks un iekļauj sevī arī bērnu vajadzības. Apjoms – apmēram tik, lai pietiktu divām dienām, no brokastīm līdz vakariņām. Noteikti nedrīkst aizmirst arī par ūdeni, kuru izmantot augļu/dārzeņu mazgāšanai, krūzītes, karotes un papīra dvieļus, kā arī roku dezinfekcijas līdzekļus.