Reiz bijusi skaistumkopšanas speciāliste, pašreiz paralēli darbam Madara ne tikai aizraujas ar savvaļas ēdamo lietu recepšu atrādīšanu sociālajos tīklos, bet drosmīgi stāsta par to, kā ir audzināt īpašo pusaudzi – bērnu ar autismu. "Esmu arī desmitgadīga puikas mamma un sanāk pārslēgties no viena uz otru pēc vajadzībām, tāpēc karjera nav prioritāte vismaz šobrīd. Maza papildu "karjera" ir dabas velšu vākšanas pastaigu un dabas fotosesiju organizēšana," atklāj Madara. Un tieši pabūt dabā viņai ir ļoti svarīgi!
"Virtuves sarunas" ir "Tasty.lv" rubrika, kurā iztaujājam cilvēkus, kas ar virtuves un ēdiena gatavošanas mākslu ir uz "tu".
Kādas ir jūsu pirmās atmiņas saistībā ar ēst gatavošanu?
Desmaizītes vecākiem bija pirmais, ko pagatavoju patstāvīgi. Bērnībā zvērēju, ka nekad neēdīšu kabaču pankūkas un riebās salāti un viss zaļais. Paskat kas notiek tagad!
Jūs vairāk saista latviskie produkti vai pasaules virtuvju iepazīšana?
Pasaules – noteikti! Bet, kad iepazīstu jaunas garšas, iesaistu tās ēdienā ar latvisku pieskaņu. Tik daudz garšu, neapstājos pie ierastā.
Kur rodat iedvesmu gatavošanai un jaunu recepšu radīšanai/izmēģināšanai? Kas iedvesmojis gatavot tieši savvaļas dabas veltes?
Katru reizi, kad iemācos kādu jaunu augu, sēni un atrodu to, izpētu tekstūru un garšu, tad sāku domāt par kombinācijām, kurās tas būtu garšīgi. Man ir superfeina draudzene, bijusī vetārste Iveta, daudz esmu iemācījusies no viņas un apstrādājusi savā versijā. Ļoti daudz mācījos no opapa un omes, kuri bija mazdārziņa pavēlnieki un diži sēņotāji, īpaši opis ar nestandarta sēnēm, par kurām ome sajūsmā nebija. Bet mamma savukārt ir austrumniecisko garšu cienītāja, prot no nekā uztaisīt kaut ko wow! Bet viņa gatavo ēdienus ar garšvielām, kuras nav manām garšas kārpiņām pa prātam, piemēram, krustnagliņām. Es izdaru pa savam, reinkarnējot jaunā veidā mammas ēdienu versijas. Mani iedvesmo tajiešu un indiešu ēdieni.
Kas jums ēdiena gatavošanā patīk visvairāk?
Ēst! (Smejas.) Ja garšo vīram, draugiem, kurus pacienāju, tad tas ir kompliments un jūtos ļoti, ļoti pacilāta. Procesā man patīk krāsas un ēst krāsaini.
Bez kā virtuvē noteikti nevar iztikt?
Bez asa naža un labām virtuves šķērēm. Pārējo atradīšu, salasīšu un aizvietošu.
Vai ēst gatavošana ir vairāk talants vai prasme, ko viegli iemācīties?
Kaisle un drosme. Jāmīl garšvielas un jāprot spēlēties ar tām, jābūt drosmīgam, ka var nesanākt, produkti jānoraksta un jāsāk no sākuma. Visādi ir bijis, par virtuves guru nepiedzimu, ir daudz nesanākušu ēdienu atdoti kaimiņu cūkām vai podā noskaloti.
Kāda ir vislielākā neveiksme, ko esat piedzīvojusi virtuvē?
Pilnībā kremēju vistas cepeti, aizsēžoties "Facebook", kamēr lasīju vārda dienas apsveikumus.
Ja visu atlikušo mūžu būtu jāēd tikai viens ēdiens – ko jūs izvēlētos?
Sēņu mērci un maigus, dzeltenus kartupelīšus ar dillēm.
Ko darīt, ja slinkums gatavot?
Pasūtīt uz mājām. No pasūtīta ēdiena var gūt iedvesmu, lai to atkārtotu veselīgāk vai citādāk. Vai izdzert ūdeni un nomierināties, bikses tā jau knapi iet ciet. (Smejas.)
Ja obligāti jāizvēlas, tad – sāļš vai salds? Maigs vai ass?
Salds un ass.
Vērtīgākais virtuves padoms, ko dotu ikvienam, kas lasa šo interviju!
Nenolikt sevi un nebaidīties. Līdz 30 gadu vecumam es biju pārliecināta, ka neprotu gatavot. Es sāku eksperimentēt, sāku savienot hobijus – meža velšu lasīšanu ar gatavošanu un jaunu garšu iepazīšanu, tad savu recepšu izfiltrēšanu un ar laiku arī publicēšanu. Šodien jūs lasāt interviju ar mani un pēdējo divu gadu laikā šī man ir septītā (gan Lielbritānijas, gan Latvijas medijos), kas saistīta ar gatavošanu un manu jocīgo hobiju. Dzīve ir interesanta!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
