Mana omīte, reiz skolotāja Lita Vitone (kuru draudzenes novērtē kā aktrisi no nodegušā teātra), manuprāt, ir labākais pavārs pasaulē. Viņa gatavo maģiski! Un arī virtuvē viņa darbojas maģiski – ātri, dziedoši, gluži vai dejojoši (varbūt tāpēc, ka bērnībā tik ļoti vēlējās kļūt par balerīnu?). Nu viņa ir pensionāre, bauda dzīvi un, kā pati saka: "Ik dienu daru visus mājas darbus, jo esmu tendēta uz kārtību un tīrību. Nepārtraukti šiverējos pa māju un papildus visiem mazgāšanas darbiem, arī gatavoju." Lita ar saviem virtuves šedevriem priecē visu ģimeni, bet arī labprāt padalās receptēs arī ar "Tasty.lv" lasītājiem. Līdz šim viņas populārākā recepte portālā ir "Gardā kabaču monģele".
"Virtuves sarunas" ir "Tasty.lv" rubrika, kurā iztaujājam cilvēkus, kas ar virtuves un ēdiena gatavošanas mākslu ir uz "tu".
Kādas ir tavas pirmās atmiņas saistībā ar ēst gatavošanu?
Gribētos teikt: "Paldies Dievam, ka bija telefons!" Dzīvojot vecāku mājā, protams, ka pašai nekas nebija jāgatavo. Bet arī nemaz īpaši nepatika gatavot! Toties mana mamma un ome ļoti, ļoti garšīgi taisīja ēst. Kā jau tolaik – jauna apprecējos, un bija vien pašai jāsāk stāvēt pie katliem. Kā kaut ko gatavoju, tā zvanīju mammai un vaicāju: "Ko tālāk darīt? Kas tālāk? Ko tagad likt?" Ja nu kaut kāda šaize – ko nu lai dara, kā nu lai atrisina? Nepārtraukti gan mammai, gan arī omei, kad vēl bija dzīva, tika zvanīts. Tā arī ar viņu palīdzību un pašas iniciatīvu apguvu šo prasmi!
Tevi vairāk saista latviskie produkti vai pasaules virtuvju iepazīšana?
Principā latviskie produkti, ļoti lielā cieņā ir kartupeļi, grūbas, griķi. Makaroni man ne īpaši! Gaļa – cūkas, liellopa, vistas. Aita man nepatīk! Kaut gan vīram – ļoti! Te mums saduras domas, rodas domstarpības. Dievinu visādus zaļumus un vasarā topā man ir svaigie gurķīši ar krējumu un rupjmaizi. Nevar aizmirst par kafijas krūzi! Un, protams, mazsālītie gurķīši – atkal rupjmaize ar sviestu. Gurķus es varētu ēst no rīta, vakarā un pusdienās. Un pa nakti arī vēl! Runājot par pasaules virtuvju iepazīšanu, man ļoti garšo dažāda veida suši un grieķu salāti, tos arī pati gatavoju. Suši gan negatavoju.
Kur rodi iedvesmu gatavošanai un jaunu recepšu radīšanai/izmēģināšanai?
Žurnālos, televīzijā, feisbukā, to, ko tu, mazmeitiņ, raksti. Plauktos saglabājušās arī dažādas recepšu grāmatas – virtuves leģendas Ņinas Masiļūnes grāmatas. Gan mamma, gan māsa izgāja arī kursus pie Masiļūnes. Es nē! Viņu varētu dēvēt par latviešu kulinārijas enciklopēdiju. Man ir tik daudz to žurnālu (jo man patīk lasīt!), ka draudzenes pat rindā stāv. Kādreiz mēdzu griezt laukā no žurnāliem un mapēs likt ēdienu receptes. Tagad vairāk nē! Laikam viss jau ir apgūts! Ja, piemēram, kaut kas vajadzīgs, es paralēli gatavošanai skrienu pie datora. Es jau domāju, ka savā dzīvē ar datoriem būšu uz "Jūs", bet tagad es tomēr varu teikt, ka esam pārgājuši uz "Tu". Un, kā jau pensionāram, kuram ir daudz brīvā laika, es labprāt paskatos dažādus ārzemju pavāru šovus.
Kas tev ēdiena gatavošanā patīk visvairāk?
Beigas! Kad ēdiens ir pabeigts, un mokas ir beigušās. Tā jau man ir! Man ir pārmantotas atsevišķas kustības virtuvē no mammas, varbūt arī no omes, jo tad, kad es kaut ko griežu, tīru, sālīju, pēc tam man ir tāds ieradums noslaucīt rokas priekšautā, tā gar vēderu nolaižot, ar ātrām, izstrādātām kustībām. Un tu man kādreiz teici: "Parādi tā vēl, parādi vēl!" Jo to kustību es pilnīgi noteikti zinu, ka esmu pārmantojusi no mammas. Un gatavojot man patīk arī dziedāt. It sevišķi latviešu dziesmas, pati ar saviem izdomātiem vārdiem tās dungoju. Arī bērnus midzinot, es pati ar izdomātiem vārdiem dziedāju un dažkārt bērni teica: "Tur tā nebija! Tur bija citādāk."
Bez kā virtuvē noteikti nevar iztikt?
Bez labiem, asiem nažiem! Bez labām pannām un katliem. Bez dažādām ierīcēm. Ir saglabājušās arī no padomju laikiem, bet jaunās jau ir tādas...
Labākas?
Nē, ērtākas! Ātrāk viss notiek. Virtuves uzpariktes man ir visvisādas – gan mehāniskas, gan elektriskas... Piepirkta ir pilna virtuve, bet tāpat jau neizmanto. Protams, ka nevar iztikt bez dažāda veida garšvielām, piedevām, mērcēm.
Vai ēst gatavošana ir vairāk talants vai prasme, ko viegli iemācīties?
Man jau šķiet, ka jābūt ir tomēr arī talantam vai tādai ļoti labai pieredzei no iepriekšējām paaudzēm. Iemācīties, protams, ka arī var! Es jau arī iemācījos, sākumā pat zupu nemācēju izvārīt. Bet iemācījos. Un pat ļoti labi! Frikadeļu zupu visi slavē. Pat kartupeļus sākumā nemācēju izvārīt. Protams, to visu var apgūt, tikai darot.
Kāda ir vislielākā neveiksme, ko esi piedzīvojusi virtuvē?
Nu, kad piedeg ēdiens, tad ir liela šaize! Labi, ka tolaik nebija dūmu detektoru, tad jau ugunsdzēsēji arī būtu bijuši klāt. Ne vienu reizi vien! Un, ja piedeg ēdiens, tad dabū arī katliņus mest ārā. Bet padomju laikos jau to katliņu nebija tik daudz, tad mēģināja tur kaut ko attīrīt. Trakums ir arī tad, ja pārskrien pāri piens, tad visa māja smird.
Ja visu atlikušo mūžu būtu jāēd tikai viens ēdiens – ko tu izvēlētos?
No zupām tā noteikti būtu biešu zupa! Vai arī omes gatavotā bočiņu zupa, kurā ir tikai bietes un gaļa. Es varēju ēst rītā, pusdienā un vakarā. Jo, kad gāju vidusskolā, mēs ar vecpapu pat no rīta abi ēdām šo zupu. Man tik šausmīgi garšoja! No pamatēdiena tā būtu bukstiņbiezputra ar saceptu gaļiņu vai krējumu. Ak, tā man tik ļoti garšo! Sapnis vasaras naktī! No saldajiem: visas bērnības garšas – ogu uzpūtenis. Mums bija ļoti liels augļu dārzs laukos!
Ko darīt, ja slinkums gatavot?
Neko nedaru! Aizeju uz ēdnīcu. Vai apsmērēju sviestmaizi. Opim izvāru pelmeņus, kas stāv saldētavā. Jo saldētavā vienmēr jābūt kaut kam ātri pagatavojam.
Ja obligāti jāizvēlas, tad – sāļš vai salds? Maigs vai ass?
Sāļš drīzāk! Es nemaz tos saldos pati īpaši negatavoju. Maigs vai ass? Nu maigs noteikti nav manējais! Tāds ļoti ass arī nē, vidēji ass. Drīzāk – pikants! Piemēram, ir tāds ēdiens azū. Tas man tīri labi garšo!
Vērtīgākais virtuves padoms, ko dotu ikvienam, kas lasa šo sarunu!
Nebaidīties sākt, jo pieredze un visa izdošanās ir tikai darbu darot! Jāatceras, ka katru recepti var variēt, dažādojot – vienu reizi sautējumu pagatavo tā, citu reizi pievienojot kādu mērci, kādas citas garšvielas. Pamainot dārzeņu sastāvu, atbilstoši gadalaikam. Kulinārijā var un vajag eksperimentēt, pārņemt, nošpikot, kaut kur kaut ko redz, padzird – pārņem sev. Nebaidīties arī draudzenēm paprasīt kādu receptīti, kas viņai labi izdevusies. Protams, viss jau tiek pilnveidots, uzlabots, pieņemts tā kā mūsu ģimenē labāk garšo.
Un vēl svarīga lieta: ēdiens gatavojot nepārtraukti ir jāgaršo! Kad tu man prasi sastāvdaļu daudzumu, neko es pateikt nevaru, man viss ir uz čuju, uz aci. Es sevi kulinārijas ziņā varu nosaukt par lielu maksimālisti visās pielikšanās un uzlabošanās. Vīram dažkārt ir par spēcīgu!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
