Nedaudz par mūsu ģimeni: manai meitai ir 12 gadi, mazākajai četri, abām bijis "vislabākais sākums saistībā ar uzturu" – barotas tikai ar krūti, pēc tam gatavoti dažādi dārzeņu biezeņi (pārtikas produktus lielākoties iegādājos no zināmiem zemniekiem). Vienmēr esmu šiverējusies pa māju, tāpēc jelkad, kad kāds no mājiniekiem ir sagribējis ēst, ķērusies klāt pie katliem. Visbiežāk no meitas puses saņēmu uzsaucienu: "Mammu, gribu garos makaronus ar brūno mērcīti!" (Brūnā mērcīte bija Boloņas mērce.) Līdz mans tīnis sāka pievērsties neveselīgas, nepilnvērtīgas pārtikas ("junk food") baudīšanai. Tiesa, mūsu mājās nekad nav bijis kāds liegums attiecībā uz konkrētiem ēdieniem: ja ir filmu vakari, bez čipsiem nemaz nevar iztikt!
Tiesa, pēdējā laika notikumi ir patiesi nomācoši – kad bērna priekšā tiek nolikts ēdiens, šķīvis tiek aizstumts prom. Meita vēl demonstratīvi aizsoļo līdz karstā gaisa friterim jeb "air fryer" un tajā iemet i "friškas", i nagetus. Nu būs pārmetumi mammai: kāpēc tad vispār saldētavā stāv šāda tipa ēdieni? Manuprāt, saldētava mājās ir domāta vienam mērķim – ja negribas gatavot, ir iespēja 15 minūtēs kaut ko ātru pagatavot. Arī mamma un tētis var doties uz teātri, un tad ir iespēja mazajiem rakariem pagatavot pašiem sev ko. Saldētavā ir jāstāv visiem ātrajiem ēdieniem – pelmeņiem, frī, nagetiem, sasaldētām pankūkām, picām...
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
