Vēstule no virtuves par ēst negatavotājiem un to, ka dzīve nav soctīkla konts

Monētas otra puse ir tie, kuri mēdz virtuozi slēpt savas prasmes un zināšanas gatavošanas jomā. Piemēram, tāda ir mana labākā draudzene, kuru pazīstu kopš bērnības un kuras pavārmākslas prasmes ir brīnišķīgas!

Liels bija mans pārsteigums, kad savulaik uzzināju, ka gan viņas kolēģi, gan jauniegūtie draugi uzskata, ka viņa "netaisa ēst". Uzzināju draudzenes nostāju – viņa atklāti pateica, ka vienkārši nevēlas piedalīties sarunās par kulināriju, jo viņu interesē tikai pats process, ne sarunas ap un par ēdienu. Tieši draudzenes piemērs bija impulss tam, ka sāku vērīgāk lūkoties uz tiem cilvēkiem, kuri vai nu neizrāda interesi par kulināriju, vai vispār noliedz to, ka viņiem piemīt jelkādas prasmes, kuras sniedzas tālāk par jau gatavā ēdiena uzsildīšanu mikroviļņu krāsnī. Un nonācu pie pārsteidzoša atklājuma – liela daļa šo cilvēku ir ļoti labi pavāri! Šis fakts manu interesi uzkurināja vēl vairāk, tāpēc sāku (laikam jau netaktiski) izvaicāt šos cilvēkus par iemesliem, kuri liek viņiem, apzināti vai nē, slēpt savas prasmes.

Daļa aptaujāto sniedza atbildes, kuras līdzinās manas draudzenes pieredzei – nepatīk sarunas par pavārmākslu vai pareizu ēšanu, viss jau 100 reizes esot izrunāts, cik tad vēl runās! Mana kolēģe, par kuru sākumā biju pārliecināta, ka viņas zināšanas kulinārijā sniedzas maksimums līdz sviestmaizei, bet, kā nejauši izrādījās, ir izcila kūku, pīrāgu un plātsmaižu cepēja, stāstīja, ka viņas "trauma" esot mūžīgie lūgumi "uzcept kaut ko garšīgu", un viņa ar gadiem esot nonākusi pie secinājuma, ka tas tomēr atņem laiku ģimenei.

Aptaujājot radinieci no vīra puses, uzzināju, ka viņa ļoti nemīl rādīt savas prasmes tā iemesla pēc, ka tad sāk birt aicinājumi "atnāk palīgā ar galda klāšanu" dažādos paplašinātās radu saimes pasākumos. Viņai esot neērti atteikt "vecam cilvēkam", bet iejūgties kārtīgā Latgales divdienniekā neesot ne laika, ne vēlēšanās, tāpēc par viņas māku gatavot zina vien tuvākie.

Cita kolēģe, par kuras kulinārajām prasmēm pārliecinājāmies, kad negaidīti tikām ielūgti viņu apciemot, kautrīgi atgaiņājās no komplimentiem, teikdama, ka nemūžam nevarētu demonstrēt savas prasmes nevienā soctīklā, jo "tādu ēdienu jau kauns rādīt".

Vēl viena kategorija bija tie, kuri vispār nav aizdomājušies par to, vai viņi prot vai neprot gatavot, viņi vienkārši "uztaisa kaut ko paēst" un viss.

Šie ir tikai daži piemēri, visai līdzīgas bija arī pārējās atbildes. Pieļauju, ka starp tiem, kuri lasa šo vēstuli, atradīsies gan tādi, kuru kaislība ir gatavošana un savu meistardarbu atrādīšana, gan tādi, kuri nelabprāt dalās ar savām prasmēm, gan tādi, kuri apbrīno tos, kam izdodas, bet paši neko tādu neriskē pagatavot. Tie, kuri izlasījuši līdz šai vietai, iespējams, vēlas uzzināt, kāds tieši ir mans vēstījums.

Tad, lūk! Apdomājot iegūto informāciju, izvēlējos padalīties ar jums savās pārdomās un mazliet uzmundrināt kautrīgos, nogurušos un apjukušos kulināros talantus! Gan jums, gan mums der atcerēties, ka ēdiens foto var izskatīties daudzkārt daiļāk nekā dzīvē, tāpēc nenonieciniet savas gatavošanas prasmes! Arī tie, kuri nevēlas risināt garas sarunas par kulināriju – varbūt savu reizi tomēr var padalīties ar pieredzi, kādiem knifiņiem?

Un tie, kuri nevēlas tikt ierauti neplānotā galdu klāšanas pasākumā vai mīlīgi uzstājīgā aicinājumā "palutināt līdzcilvēkus" – jums nav jāslēpjas tāpēc vien, ka kāds uzvedas netaktiski. Iespējams, ka jūsu sniegtais padoms kādam būs noderīgs un padalīšanās ar recepti vai galda klāšanas knifiem atvieglos ikdienu un svētkus. Padoms arī ir palīdzība!

Pie viena gribētos uzmundrināt arī tos, kuri nav pārliecināti par savām gatavošanas prasmēm un mēģina šo nodarbi deleģēt kādam citam – prasmes var pilnveidot! Gatavojiet paši, meklējiet receptes un gatavošanas veidus, kuri piemēroti jūsu dzīvesveidam un gaumei. Man sākumā palīdzēja kritiska savu prasmju izvērtēšana, izvēlējos ēdienus, kuru pagatavošanai nav vajadzīgas lielas prasmes, pamazām kāpināju sarežģītības pakāpes.

Dzīve nav soctīklu konts! Viss izdosies!