Virtuves sarunas ar Piparu: recepte ir ideja, gala rezultāts – tavās rokās

Šobrīd Pipars gatavojas jaunajam mācību gadam, lai ar savu projektu "Uztura akadēmija" varētu braukt pa Latvijas skolām un stāstīt bērniem, kas ir pilnvērtīgs uzturs, cenšoties skolēnus iedrošināt gatavot, nevis veikalā iepirkt pusfabrikātus. "Uztura akadēmijai" šis būs nu jau otrais mācību gads, un iepriekšējā viņam mēnesī nācies apbraukāt vismaz četras mācību iestādes.

Vairāk par Roju Puķi: viņš ne tikai ieguvis "Latvijas lepnuma" balvu, bet 15 gadu vecumā izdevis savu pirmo recepšu grāmatu "Piparēdiens", visu honorāru novirzot labdarībai. Roja jaunākā grāmata ir "Piparēdiens 2".

Jaunais blogeris turpina veidot sociālos projektus, lai palīdzētu bērniem ar īpašām vajadzībām, kā arī iesaistās palīdzības sniegšanā Ukrainas kara bēgļiem. Aktīvais jaunietis ir izveidojis domubiedru grupu, kuras galvenais mērķis ir radīt bēgļu ģimenēm pārliecību, ka viņi šeit ir gaidīti. Pipars organizē šīm ģimenēm dažādus pasākumus, kuros pats kā kulinārijas blogeris gatavo un māca gatavot bērniem.

Tāpat Pipars aktīvi vada meistarklases bērniem un jauniešiem, vasarā brauc uz dažādiem pasākumiem, pilsētas svētkiem, interešu nometnēm un privātām ballītēm. Savukārt brīvajā laikā jaunietis apgūst ģitārspēli un sporto, lai gan atklāj: "Brīvā laika ir salīdzinoši maz!"

"Kopš 2021. gada esmu zīmola "Electrolux" vēstnesis Latvijā un šī gada pavasarī esmu piepildījis vienu no saviem sapņiem, atverot savu kulinārijas studiju. Domāju, ka šobrīd tā ir mūsdienīgākā un labāk aprīkotā virtuves studija Baltijā. Manā studijā ir jaunākais aprīkojums, turklāt tajā var rīkot kulināros "batlus" jeb sacensības, jo viss ir reiz divi – divas indukcijas virsmas, divas cepeškrāsnis, divi orbitālie mikseri, divi ledusskapji un tā tālāk. Savā studijā filmēju visus savus video un vadu meistarklases gan par maksu, gan bez maksas, jo cenšos atbalstīt tos, kam šobrīd ir grūtāk un nepieciešams atbalsts."

"Virtuves sarunas" ir "Tasty.lv" rubrika, kurā iztaujājam cilvēkus, kas ar virtuves un ēdiena gatavošanas mākslu ir uz "tu".

Kādas ir tavas pirmās atmiņas saistībā ar ēst gatavošanu?

Ilgu laiku tiku dēvēts par jaunāko kulināro blogeri, jo savu blogu rakstu jau kopš deviņu gadu vecuma, nākamgad manam blogam apritēs desmit gadi! Un jāteic, ka atmiņas arī ir no tā 2014. gada, kad sāku pats cept pankūkas un pārvārīju savus pirmos makaronus... Vispār man nav negatīvu atmiņu, jo īpaši par ēst gatavošanu. Viss tikai pozitīvā zīmē un šokolādē!

Tevi vairāk saista latviskie produkti vai pasaules virtuvju iepazīšana?

Mēs esam tā socializējušies, tā ieguvuši šo pasaules elpu un ārējo ietekmi, ka grūti jau nosaukt tos latviskos produktus. Ko pie mums neaudzē? Nu jau ir arbūzi, melones, dīķos stores un platpieri, lai gan pirms kāda laika šie nu noteikti neiederējās starp "latviskajiem" produktiem.

Par virtuvēm runājot, es ar interesi vēroju, kas notiek pasaulē, un cenšos pagaršot ēdienus, kurus piedēvē kādam konkrētam reģionam, cenšos atrast iespēju šos ēdienus pagatavot nedaudz citādi, nu tā, kā liekas pieņemami man.

Es vispār esmu huligāns virtuvē, jo visu esmu apguvis apašmācības ceļā. Neesmu pavārs! Esmu kulinārijas blogeris, un tas man atsien rokas, es drīkstu atļauties pagatavot aukstās zupas kūku un soļankas kūku, rasolu ar griķiem un "Oreo" cepumus bekonā pagatavot uz grila. Es meklēju garšas. Zinu, kādu tas kaitina, taču tāds ir mans ceļš. Es laužu citu uzliktos "pareizi ir tā" un "šis sader ar šo". Neinteresanti! Kāpēc nepamēģināt citādi? Piekto garšu, ko dēvē par umami, daudzi savas dzīves laikā tā arī nesastop. Es to vēlos atrast un meklēju. Esmu ceļā uz savu umami.

Kur rodi iedvesmu gatavošanai un jaunu recepšu radīšanai/izmēģināšanai?

Visur! Veikalos, uz ielas, kafejnīcās un ceļojumos. Es skatos un domāju: ja es šo gatavotu, kā es to darītu? Man nav ierobežojumu. Ja ēdiens ir viena no baudām, kāpēc no tā ir jāatsakās? Kurš ir teicis, ka soļanka jāpasniedz tikai kā zupa? Var to pasniegt kā kūku! Un teikšu godīgi: tie, kas to ir pagaršojuši, atzinuši to par vienu no gardākajām sāļajām kūkām. Interesanti un neierasti!

Manuprāt, tieši ēst gatavošana dod iespēju eksperimentēt. Piešauj mazāk, pieliec vairāk, sajauc nesajaucamo – un paveras citi apvāršņi. Abas recepšu grāmatas, kuras esmu sarakstījis, ir tikai kā pamatidejas, un tā arī tās uztveru.
Es gatavoju sev, man tā garšo, ja tev patīk, vari pagatavot tāpat, bet pats labāk zināsi, vai to olīvu likt klāt vai ne. Izdari pats savu izvēli, nevis dari tāpēc, ka kāds gatavo tieši šādi. Neliec to olīvu un neēd viebjoties, ja tev olīvas negaršo. Ēdiena gatavošana un baudīšana sniedz prieku, un tā tam jābūt! Recepte ir tikai ideja, bet gala rezultāts ir tavās rokās!

Kas tev ēdiena gatavošanā patīk visvairāk?

Nemācēšu atbildēt. Ja nopietni, es baudu visu procesu, sākot no produktu iegādes. Virtuves sagatavošanas process, pati gatavošana... Arī pēc gatavošanas uzkopšana sniedz zināmu baudu, tu it kā vēlreiz visu pārcilā galvā un novērtē, analizē un saproti, ko nākamreiz darīsi citādi, jo kāda gan jēga atkārtot ēdiena recepti vēlreiz? Garšīgi? Tas nav iemesls. Cik vēl neesi pagaršojis? Ej tālāk!

Bez kā virtuvē noteikti nevar iztikt?

Bez asa naža, sāls un pipariem.

Vai ēst gatavošana ir vairāk talants vai prasme, ko viegli iemācīties?

Tas atkarīgs no gala rezultāta. Es esmu pabeidzis itāļu maizes skolu. Covid-19 laikā bija iespēja, un es internetā deviņus mēnešus mācījos cept maizi. "Ciabatta", fokača, "domipan" un, protams, pica! Tātad – iemācīties var. Vai man ir talants? Nezinu, tas jāspriež citiem. Gatavošana ir iespēja! Tā es varētu teikt. Iespēja tikt pie lieliskas maltītes un iespēja "sačakarēt" visu... Nu labi, runājam par pozitīvo.

Kāda ir vislielākā neveiksme, ko esi piedzīvojis virtuvē?

Paldies Visumam, man nav bijis lielu neveiksmju virtuvē, jo mazās ķibelītes (iegriezt pirkstā, apdedzināt roku, saplēst šķīvi) – tā ir pieredze, un no tā mēs patiesi mācāmies labāk, nekā izlasot grāmatā, kā darboties virtuvē...

Ja visu atlikušo mūžu būtu jāēd tikai viens ēdiens – ko tu izvēlētos?

Tā būtu viena sasodīti drausmīga dzīve. Tā laikam būtu elle. Jā, es nespēju iedomāties, par ko mani tā varētu sodīt. Nevarēšu atbildēt, jo man ir nepieciešama daudzveidība un eksperimenti. Viens ēdiens katru dienu – tas nav man. Es pieteiktu bada streiku!

Ko darīt, ja slinkums gatavot?

Šodien ir plašas iespējas! Visādas piegādes aplikācijas, e-veikali un piegādes servisi. Es dotos ciemos pie kāda, kurš labi gatavo.

Ja obligāti jāizvēlas, tad – sāļš vai salds? Maigs vai ass?

Šodien ass, bet kas būtu rīt...

Vērtīgākais virtuves padoms, ko dotu ikvienam, kas lasa šo interviju!

Neizmantojiet gatavos garšvielu maisījumus! Īpaši man žēl tos cilvēkus, kas veikalos pērk maltos piparus... Tās paciņas plauktos nostāvējušas mēnešiem ilgi, un maltais pipars tur jau izdvesis pēdējo elpu. Paņem smaržīgos piparu graudus un dzirnaviņās samal! Ja nav dzirnaviņu, tad piestā vai ar nazi saspied. Pilnīgi cita jauda un aromāts. Būtu mana teikšana, es tos gatavos garšvielu maisījumus nemaz neļautu tirgot!

Paciņa – "Garšviela vistai". Un kas notiks, ja šo garšvielu piebēršu kartupeļiem? Tie paliks zaļi un sažūs? Nu nē, protams! Paciņa "Garšviela šašlikam", nu kāpēc man jātic, ka mūsu garšas kārpiņas ar cilvēku, kurš veidojis šo maisījumu, darbojas vienādi? Vienam māte, citam meita. Veidojiet paši savus garšvielu maisījumus! Tas ir interesanti un aizraujoši!