Virtuves sarunas ar Lindu Livzenieci par mājsaimnieces dzīvi un ēdienu ne tikai vēderam

"Ja godīgi, darba ir patiešām ļoti daudz, pagaidām nepagūstu ar visu tikt galā, jo bērni prasa daudz laika, it sevišķi vasarā, kad vecākajam mājdārziņš nenotiek. Mans ikdienas laiks aiziet ar bērniem un mājas darbiem, kā arī garīgajā praksē, ar ko mēs ģimenē nopietni nodarbojamies," stāsta Linda.

Lai gan brīvā laika sievietei nav daudz, viņai patīk doties pastaigās, arī lūgšanu viņa dēvē par brīvā laika "aktivitāti", bet, ja kādreiz gadās kāds brīvāks mirklis, Linda paklausās izglītojošas lekcijas par garīgām tēmām.

"Virtuves sarunas" ir "Tasty.lv" rubrika, kurā iztaujājam cilvēkus, kas ar virtuves un ēdiena gatavošanas mākslu ir uz "tu".

Kādas ir jūsu pirmās atmiņas saistībā ar ēst gatavošanu?

Patiesībā lielāko daļu savas dzīves es gatavoju maz, jo manā ģimenē tas netika ielikts, proti, tā netika nodota kā vērtība. Tieši tāpēc mana bērnība, jaunība, pusaudža gadi, arī, kad man jau bija gadi 20, bet vēl aizvien dzīvoju pie vecākiem, bija laiks, kad es īpaši negatavoju. Ļoti minimāli – griķus izvārīju un salātiņus sagriezu. Ēdu to, ko gatavoja omīte un mamma, līdz ar to pati šajā tēmā neiedziļinājos.

Nopietni sāku gatavot tad, kad pievērsos garīgajai praksei. Tad es uzzināju un reizē sapratu, ka jebkuram, bet it sevišķi sievietei, ēst gatavošana ir vesela māksla un caur ēst gatavošanu un caur šiem ēdieniem mamma, sieva nodod savai ģimenei mīlestību un rūpes. Ēst gatavošana – tas nav vienkārši kaut kas, lai piepildītu vēderu, jo ir radies izsalkums, bet, kā jau minēju, tā ir mīlestība, ko nododam saviem mīļajiem un tuvajiem. Un tāpēc gatavošanai ir jāpievēršas ar lielu nopietnību, nevar ātri – ļep, ļep, uzmetu uz pannas, uzcepu – un viss.

Turklāt mums ir savas garīgās vērtības, sava ticība, un mēs gatavojam ēdienu Dievam, tāpēc mums ir sava tradīcija, savi ēst gatavošanas principi, kurus mēs ievērojam. Piemēram, viens no tiem: mēs gatavojot ēdienu negaršojam.

Jūs vairāk saista latviskie produkti vai pasaules virtuvju iepazīšana?

Nav tā, ka mani saistītu vairāk latviskā vai, tieši pretēji, citu zemju virtuve. Nav izteikti viena vai otra. Viss ir atkarīgs no apstākļiem un sezonas. Protams, dzīvojot Latvijā, grozies, kā gribi, mums ir pieejami mūsu pašu vietējie produkti vairumā, it sevišķi, ja ēdam sezonāli. Tāpēc dabiski ir tā, ka es mājās vairāk gatavoju latviskos ēdienus. Lai gan... Laikam – puse uz pusi. Mūsu ēdienkartē ir ēdieni ar Indijas nokrāsu. To gan grūti nosaukt par indiešu virtuvi, jo es neesmu indiete, neesmu tur augusi, esmu tur vien ciemojusies. Līdz ar to, lai gan es taisu ēdienu pēc vēdiskajām receptēm (kas ne vienmēr ir indiešu), tā vai citādi ēdienam ir latviskāka nokrāsa, jo es pati esmu latviete un perfekti kā indietis gatavot tomēr nemāku. Un arī nevēlos tā gatavot! Jā, es daudz izmantoju indiešu garšvielas, tās mūsu ģimenē ir iemīļotas, arī mūsu ticībā – garīgās māsas un brāļi gatavo ar šīm garšvielām. Ja tā varētu teikt, tas ir mūsu standarts! Bet domāju, ka īsts indietis, manu ēdienu pagaršojot, pateiktu – nu it kā ir, bet īsti jau nav.

Turklāt es negatavoju asus ēdienus, ļoti minimāli, galvenokārt tāpēc, ka mums ir bērni, un arī mēs paši ar vīru neesam baigi pieraduši pie tā. Mazliet asumiņa šad un tad – jā, bet noteikti ne kā indieši. Un tajā pašā laikā mēs ļoti mīlam mūsu vietējos ēdienus – vārīti kartupeļi ar biezpienu un salātiņi ar kefīru un krējumu. Savukārt ziemā man ļoti garšo sutināti kāposti ar kartupeļiem un pelēkie zirnīši.

Runājot par pasaules virtuvju iepazīšanu, man ir pāris pavārgrāmatu, kurās ir iekļautas pasaules ēdienu receptes, un ik pa laikam, kad man ir iedvesma un laiks, es paeksperimentēju un pagatavoju kaut ko, kas ir pilnīgi no citas pasaules malas. Tas, protams, parasti prasa vairāk laika un vairāk pieķeršanās, tāpēc tas tik bieži nenotiek!

Kur rodat iedvesmu gatavošanai un jaunu recepšu radīšanai/izmēģināšanai?

Galvenokārt to rodu ģimenē. Kad es dzīvoju viena, man nebija vēlmes, nebija arī iedvesmas vispār gatavot, nerunājot par jauniem ēdieniem un dažādiem eksperimentiem. Man bija ļoti pieticīgi ēšanas paradumi. Tāpēc es varu teikt, ka iedvesma numur viens ir mana ģimene.

Kas jums ēdiena gatavošanā patīk visvairāk?

Visvairāk man patīk redzēt, ka mana ģimene un draugi, ja atnākuši ciemos, ir priecīgi, apmierināti un viņiem viss ir garšojis. Tā noteikti ir lieta, kas man patīk visvairāk. Bet novērtēju arī to, ka ēdiens mūsmājās ir veselīgs, ķermenim nāk par labu, ir uzturvielām bagāts. Es gatavoju pēc iespējas veselīgāk, mēs ēdam daudzveidīgi un, kā jau minēju, cenšamies ēst sezonāli, cik vien tas ir iespējams.

Bez kā virtuvē noteikti nevar iztikt?

Manā skatījumā, virtuvē noteikti nevar iztikt bez garšvielām. Tagad jau es nevaru vairs iedomāties, kā būtu gatavot, piemēram, tikai ar sāli un pipariem. Ja mēs ieskatāmies latviešu virtuvē, kas patiesībā ir tās galvenās garšvielas? Protams, neaizmirstot par lauru lapām. Bet, jā, es nevaru iedomāties savu gatavošanu bez dažādām garšvielām. Noteikti kādam ir lielāks klāsts, ne ar vienu nesacenšos, bet, manā skatījumā, man arī ir diezgan plašs garšvielu saraksts. Protams, ir tādas, kas ikdienā tiek izmantotas katru dienu, un tādas, kas ik pa laikam. Bet kopumā ēdiena pagatavošanā gandrīz vienmēr tiek izmantotas vairākas garšvielas. Pat ja es vāru vienkārši kartupeļus un gatavoju biezpienu ar salātiņiem, tāpat būs klāt kurkuma vai arī melnais sāls.

Vai ēst gatavošana ir vairāk talants vai prasme, ko viegli iemācīties?

Manā skatījumā, ēst gatavošana noteikti ir prasme, ko var iemācīties, nevis talants. Bet tajā pašā laikā, ja es skatos pasaules kontekstā, kur ir plaši zināmi pavāri, jāatzīst, ka tur gan ir sava daļa talanta. Kaut kādā mērā jebkurš var iemācīties gatavot, viss ir atkarīgs no motivācijas un entuziasma. Protams, vajadzīgs arī laiks. Ja jāstrādā katru dienu astoņas stundas un brīvas ir tikai sestdienas, svētdienas, tad tas ir grūtāk, jo arī tad gribas atpūsties, ne gluži vairākas stundas stāvēt pie plīts. Bet, ja ir laiks, cilvēkam ir, iespējams, lielāka vēlme un arī iespēja to darīt... Es esmu tam piemērs!

Kā jau teicu – pirms tam es nemēdzu gatavot. Tātad man šī prasme nav ielikta no bērna kājas. Es to vienkārši vienā jaukā dienā sāku darīt un kaut ko pamazām, pamazām esmu iemācījusies. Noteikti neesmu "super duper" pavārs. Bet es arī netiecos uz to. Taču ēst uztaisīt es noteikti varu un ģimeni pabarot varu.

Kāda ir vislielākā neveiksme, ko esat piedzīvojusi virtuvē?

Neveiksmes virtuvē, protams, ik pa laikam notiek joprojām. Nav tā – ja gatavo vairāk, tad neveiksmes tevi neskar. It sevišķi, ja eksperimentē, tas notiek. Arī manā gadījumā. Nav varbūt vienas lielākas neveiksmes, ir savā ziņā mazas neveiksmes, varbūt ne tādas, ka pēc tam ēdienu nevar ēst, bet saproti – ui, kaut ko laikam neizdarīju līdz galam pareizi. Piemēram, ik pa laikam kaut kas nesanāk ar krāsnī gatavotajiem miltu izstrādājumiem. Es tos diezgan maz gatavoju, noteikti neesmu speciāliste plātsmaizes, pīrāgu, kūku gatavošanā, bet šad un tad, kad sagribas, es uzņemos kaut ko izcept. Bet mēdz neizcepties līdz galam! Jāatzīst, ka tur vairāk vainoju krāsni. Neveiksmes ir un būs, bet es par to vispār neuztraucos.

Ja visu atlikušo mūžu būtu jāēd tikai viens ēdiens – ko jūs izvēlētos?

Es droši vien izvēlētos kartupeļus (jā, man kartupeļi garšo!). Vārīti kartupeļi ar salātiem un biezpienu. Kartupelītis, kurš dod enerģiju, ogļhidrātus, biezpiens kā kalcija avots un salāti – dārzeņi, pārbagāti ar C vitamīnu un minerālvielām. Kaut kā tā! Pavisam vienkārši. Tā ir bērnības garša. Protams, ja runa ir par vasaru, vasaras vidu, kad viss ir garšīgi nobriedis – tomāti, zaļumiņi, jaunie kartupelīši. Ziemā noteikti šī nebūtu tā izvēle. Bet vispār man nepatīk ēst vienu un to pašu ēdienu, man patīk mainība un pašai tā ir interesantāk.

Ko darīt, ja slinkums gatavot?

Slinkums gatavot ik pa laikam uznāk. Es no tā nebaidos un par to nepārdzīvoju. Nu ko darīt? Mūsu ģimenē vīrs aiziet un nopērk veģetāros pelmenīšus. Tad tos mēs uzmetam uz pannas, ar krējumu uztaisām salātiņus klāt, tieši tik vienkārši. Tā ir bijis ik pa laikam. Atceros, kad piedzima otrs bērniņš, man bija mazāk laika un bija šis "pelmeņu periods". Vēl variants ir uzvārīt griķus, jo tie prasa maz laika. Klāt tomāti ar krējumu un dillēm. Starp citu, mums garšo arī panīrs, tautā vairāk zināms kā svaigais siers. To var pats arī mājās uztaisīt. Esmu taisījusi. Pēdējā laikā gan nav bijis laika, bet var nopirkt tirgū un veikalos. Nu, lūk, sagriež šķēlītēs, uzliek uz pannas un apcep ar tomātu mērcīti (ne kečupu!).

Ja obligāti jāizvēlas, tad – sāļš vai salds? Maigs vai ass?

Vairāk tomēr tas sāļais iet pie sirds, bet bez salda es arī nevaru. Maigs, ne ass, neesmu pieradusi pie asa ēdiena.

Vērtīgākais virtuves padoms, ko dotu ikvienam, kas lasa šo interviju!

Nebaidieties eksperimentēt ar garšvielām. Kad es pirmoreiz paņēmu rokā grāmatu "Vēdiskā veģetārā pavārmāksla", atceros, biju šokā par garo garšvielu sarakstu un nodomāju – ak vai! Roka necēlās to visu mēģināt. Pirmajā mirklī likās ļoti daudz, ļoti sarežģīti, turklāt vēl meklēt, kur dabūt... Nu nē! Nevajag baidīties, jo patiesībā tas atmaksājas. Un, ja pat sākumā liekas ļoti sarežģīti un ļoti grūti, paies laiks un tu piešausies, un viss izdosies. Vajadzīga pacietība, uzdrīkstēšanās un vēlme eksperimentēt. Garšvielas patiesībā ir ne tikai garšīgas, ne tikai ēdienu padara daudzveidīgāku, tās ir arī veselīgas. Ja painteresējas tuvāk par ājurvēdu, tad ājurvēdā ir diezgan sīki sniegtas zināšanas, kā katras garšvielas īpašības ietekmē organismu. Tādā veidā mēs patiesībā uzturam savu organismu veselu! Tā, lūk. Lai izdodas!