Kūku cepēja Dace Minikoviča: virtuvē stresam nav vietas, pat tad, ja kaut kas nesanāk

Šogad Dace ir izdevusi grāmatu "Tartes un tartaletes", kuras tapšana viņai aizņēma vairāk nekā divus gadus. Un likumsakarīgi, ka viens no Daces mīļākajiem desertiem ir tieši tartes (intervijā viņa atklāj, ka, piemēram, ēdot sviestmaizi, viņa to labprāt transformē tartē).

Iedvesmojošajā pavārgrāmatā ir iekļautas 60 saldu, sāļu un vegānu taršu receptes, kur katrai tartei ir pieskaņots arī īpašs dzēriens. Tie viens otru papildina, lai izceltu ēdiena un dzēriena labākās īpašības.

Brīvajā laikā Dace labprāt izbrauc ar velosipēdu, lai gan šogad tam bijis mazāk laika. Turklāt viņai neapnīk gadiem braukāt pa vienu un to pašu maršrutu.

"Virtuves sarunas" ir "Tasty.lv" rubrika, kurā iztaujājam cilvēkus, kas ar virtuves un ēdiena gatavošanas mākslu ir uz "tu".

Kādas ir jūsu pirmās atmiņas saistībā ar ēst gatavošanu?

Viena no brīnišķīgākajām bērnības atmiņām, ko vēl aizvien spilgti atceros, – esmu vēl zem siltas segas, no virtuves jūtu pankūku un kakao smaržu un zinu, ka šorīt būs burvīgas brokastis. Šī sajūta manī nav zudusi joprojām. Tik ļoti novērtēju brokastis un to pagatavošanu. Man liekas, ka tā ir viena no burvīgākajām sajūtām: piecelties no rīta un sajust kafijas un brokastu smaržu. Lielisks dienas iesākums!

Patiesībā, pat svinot dzimšanas dienas, es ciemiņus aicinu tieši uz brokastīm: pankūkām, vafelēm ar lasi, ievārījumu, ikriem, kādu desertu un vīnu... Ir visa diena svinēšanai un laicīgai aiziešanai gulēt. Arī gulēt man patīk!

Jūs vairāk saista latviskie produkti vai pasaules virtuvju iepazīšana?

Man patīk, ka mūsu ikdienā parādās dažādi veidi un idejas, kā pielietot dārzeņus, kā ēst veselīgi un kā to visu baudīt. Kad esmu ārpus Latvijas, noteikti nobaudu pasaules virtuvi. Mājās es gatavoju pati, un man patīk to darīt. Neaizmirstot uzklāt galdu, servēt skaistus traukus un sveces, kas rada īpašu noskaņu. Vienīgais, kas šajā laikmetā ir mīnuss, – es visu necenšos iemūžināt fotogrāfijās. Pavadīju brīnišķīgu nedēļas nogali – un nav nevienas bildes, ko ielikt sociālajos tīklos. Tātad pavadīju brīnišķīgi laiku – bilžu nav.

Kur rodat iedvesmu gatavošanai un jaunu recepšu radīšanai/izmēģināšanai?

Pirmkārt, jau galvā, bet šīs idejas rodas, balstoties uz jau dzirdētiem salikumiem un garšām. Reizēm iedvesmo cits ēdiens. Ēdu sviestmaizi, kuru transformēju tartē. Ēdu brilē krēmu un domāju, kāpēc gan neuztaisīt tādu kūku. Tāpat iedvesmojos no bildēm, no konditoriem, pavāriem un žurnāliem. Agrāk gatavoju stipri retāk un viena no nodarbēm pie tēta bija visu ēdienu gatavošanas žurnālu izskatīšana, pat tad, ja gatavot negrasījos.

Kas jums ēdiena gatavošanā patīk visvairāk?

Man patīk pats gatavošanas process. Ir bijis brīdis, kad mājās cepu mafinus bez pilnīgi jebkādas idejas, kur tos tālāk likt, un sacepu ap 200 gabaliem. No slikta noskaņojuma ar katru izcepto pannu mans noskaņojums uzlabojās un uzlabojās. Nezināju, kur tos mafinus likt, un aizvedu uz pansionātu.

Man patīk ne tikai galarezultāts, bet arī pats process. Droši vien tā ir ar jebko. Ja process neaizrauj, uzmanību noturēt ir visai grūti, lai arī rezultātu novērtēt noteikti mēs visi varam.

Bez kā virtuvē noteikti nevar iztikt?

Sviests, vaniļa un plīts. Vēl gribas piebilst – sāls. Tā laikam ar to virtuvi ir: sākumā vajag tikai kaut ko, un tad tās vajadzības tikai pieaug, jo vēlme gatavot tikai paplašinās.

Vai ēst gatavošana ir vairāk talants vai prasme, ko viegli iemācīties?

Grūti pateikt, domāju, ka ir lietas un īpašības, ko var attīstīt, bet tiem, kam ir talants, tas noteikti ir jūtams jau uzreiz.

Pati svarīgākā ir ieinteresētība darīt un mēģināt. Nav nācies dzīvē redzēt cilvēku, kurš patiesi vēlas darīt, bet nekas nesanāk un nesanāk. Tāpēc teiktu, ka visa pamatā ir interese, aizraušanās, mācīšanās process un tad talants. Ar vienu talantu jau nekur tālu nevar tikt, ja tā attīstīšanā netiek ieguldīts laiks un resursi.

Kāda ir vislielākā neveiksme, ko esat piedzīvojusi virtuvē?

Sadega krāsnij sildelementi, un centos izcept eklērus, pat neiedomājoties, ka problēma varētu būt krāsnī, domāju, ka esmu pielaidusi kļūdu receptē. Vairākkārt taisīju mīklu un tad tikai pamanīju, ka krāsns nemaz nav karsta. Neveiksmes ir ļoti daudz un dažādas. Sākot jau ar to, ka kāzu deserta galds piegādāts nedēļu par agru un priekšā satiec citu līgavu. Jā, ir bijis tā, ka divus klientus uzskati par vienu.

Patiesībā varētu sanākt vesels stāstu vakars par neveiksmēm, kas piedzīvotas virtuvē un gatavošanas procesā.

Ja visu atlikušo mūžu būtu jāēd tikai viens ēdiens – ko jūs izvēlētos?

Es dzertu kafiju. Katru dienu es iesāku ar kafiju. Mans dēls kaut kur izlasīja, ka kafija pagarina dzīvi par cik tur sekundēm. Tādēļ reizēm no rītiem viņš man kafiju pats uztaisa, lai man būtu priecīgs rīts un ilgs mūžs.

Ko darīt, ja slinkums gatavot?

Slinkot, bet tikai tad, ja patiesi ir nogurums un neprātīgs slinkums. Es sevi cenšos nespiest darīt lietas tad, ja ir ļoti liels nogurums, kuru reizēm es saucu arī par slinkumu. Bet mums katram tā izpratne par slinkumu ir cita. Reizēm ir grūti pieķerties, bet, kad iesāc, tad aizraujies. Tāpēc droši vien ir jāsaprot šis iemesls.

Sevi izspiest kā citronu nav nepieciešams, arī gatavošana ir jāizbauda. Iespējams, tad labāk ir izbraukt ar velosipēdu – enerģija atgriezīsies un apetīte parādīsies. Bet tikai pie nosacījuma, ka tas ir psiholoģisks nogurums, ne fizisks.

Ja obligāti jāizvēlas, tad – sāļš vai salds? Maigs vai ass?

Sāļš un ass. Bet tas asums gan pēc mūsu latviešu izpratnes. Tas laikam vairāk būtu kā vidēji ass.

Desertus man vairāk patīk gatavot, ne tik daudz ēst. Lielākoties man patīk pats process – gatavošana, galda uzklāšana, sarunas un maltīte visiem kopā. Es to izbaudu!

Vērtīgākais virtuves padoms, ko dotu ikvienam, kas lasa šo interviju!

Virtuvē stresam nav vietas, pat tad, ja kaut kas nesanāk. Tāpat kā daudzās lietās, mazāk ir vairāk, tāpēc pārspīlēt ar garšvielu apjomu un daudzumu noteikti nevajadzētu. Vecu produktu vai tādu, kas šķiet uz robežas, svaigu padarīt nav iespējams. Svaigi un kvalitatīvi produkti ir visa pamatā!