Seši fakti par olām, kas, iespējams, kādreiz var noderēt

Pasaules olu diena iedibināta 1996. gadā, lai arī katru gadu aktivitātes atšķiras, mērķis ir viens – izglītot par olu nepieciešamību uzturā un ieguvumiem mūsu veselībai.

"Latvijā šogad Pasaules olu dienu svinēsim ar dažādām aktivitātēm un turklāt krietni ilgāk nekā vienu dienu – starts, protams, 13. oktobrī. Proti, Latvijas Apvienotā putnkopības nozares asociācija sadarbībā ar biedrību "Tavi draugi" rīko akciju "Latvijas olu spēks Ukrainai", kur dienas gaitā busiņš piestās vairākos punktos Rīgā un cilvēki varēs ziedot ikdienas preču ukraiņiem iegādei, un pretī saņemt olu sešpaku. Savukārt vakarā ikviens aicināts piedalīties Lielajā viktorīnā tiešsaistē un pārbaudīt savu olpratību," stāsta Latvijas Apvienotās putnkopības nozares asociācijas (LAPNA) izpilddirektore Anna Ērliha.

Brīžos, kad šķiet, ka par olām ir izstāstīts viss, lūk vēl vairāki interesanti fakti, kas, iespējams, kādreiz var noderēt!

Senie ēģiptieši esot cepuši strausa olas, bet senajiem romiešiem ceptas olas ar medu – "ovemele" esot bijis ierasts ēdiens. Iespējams, minētais vārds varētu šķist tuvs franču "amulete" – tā sākotnēji esot dēvējuši ēdienu, ko nu jau zinām kā "omlete" jeb franču valodā "omelete". Taču, vai tas nozīmē, ka arī ideja par omleti ir dzimusi Francijā? Vēsturnieki lēš, ka šā ēdiena pirmsākumi esot meklējami 16. gadsimtā Senajā Persijā, kad mūsdienu irāņu priekšteči esot kūluši olas ar pienu un garšvielām. Lai gan jau kādā 14. gadsimta itāļu pavārgrāmatā "Libro Della Cucina" esot rakstīts: "Nav jēgas runāt par ceptām un kultām olām, jo par tām ir zināms tik daudz".

Taču 2023. gadā olu fani ir aicināti neturēt sveci, tas ir, olu zem pūra un dalīties savās oriģinālajās un gardākajās receptēs, kur viena no galvenajām sastāvdaļām ir olas. Konkurss no 13. oktobra līdz 27. oktobrim norisināsies kustības "Olas ir spēks!" sociālajos tīklos "Facebook" un "Instagram" un tajā varēs izcīnīt vērtīgu balvu savam gatavošanas priekam.

Vienā olā, pieņemot, ka tās svars ir aptuveni 70 gramu, ir ap sešiem gramiem olbaltumvielu. Teju puse no tām – olas dzeltenumā. Turklāt tajā ir arī taukos šķīstošie vitamīni A, D, E un K, holīns un antioksidanti lecitīns un zeaksantīns. Starp citu, pēdējie ir svarīgi acu veselībai ikvienā vecumā, bet jo īpaši senioriem.

Nu jau vairākus gadus desmitus veikti pētījumi liecina, ka holesterīnam, ko apēdam, īsti nav saistības ar holesterīna līmeni asinīs, jo tā lauvas tiesa veidojas mūsu aknās, par to vēsta arī Hārvarda universitātes Sabiedrības veselības institūts. Tā pētnieki esot analizējuši vairāk nekā 80 tūkstošus medmāsiņu un secinājuši, ka dienā apēsta viena ola nekādi nepalielina sirds slimību riskus.

Holesterīns pats par sevi ir taukviela, kas ir nepieciešams dažādu hormonu, piemēram, estrogēna un testosterona, D vitamīna un citu elementu sintēzei mūsu organismos. Problēmas rada tā dēvētais "sliktais" jeb zema blīvuma lipoproteīnu holesterīns – ja tā līmenis ir pārāk augsts, tad tas var nogulsnēties artērijās un izraisīt sirds un asinsvadu slimības.

Nereti mēdz uzskatīt, ka olas kvalitāti nosaka tās dzeltenuma krāsa, kaut gan tā ir atkarīga no tā, ko ēd dējējvista, un nekādā veidā "nesignalizē", vai ola ir vairāk vai mazāk dabīga, vai uzturvielām bagātāka. Ja dējējvista vairāk pārtiek no kviešiem, tad olu dzeltenums būs blāvāks, savukārt, ja barībā ir vairāk kukurūza vai karotīnu saturoši elementi, tad dzeltenums būs spilgtāks.

"Vistai dienā ir nepieciešami aptuveni 120 grami barības, Latvijas ražotāji visbiežāk izmanto arī Latvijas graudus, tostarp kviešus un auzu klijas, arī kukurūzu. Turklāt barība tiek papildināta ar augu eļļu, sojas un saulespuķu spraukumiem, vitamīniem un minerālvielām un citiem elementiem. Tas palīdz rūpēties par dējējvistas veselību un galu galā, lai izdētā ola būtu uzturvielām bagāta," tā Ērliha.

Olas čaumalas krāsa ir atkarīga no vistas šķirnes. Vistām ar gaišām spalvām un ausu ļipiņām ir gaišas olas, bet brūnajām vistām ar sarkanām austiņām – brūnas. Latvijas vistu dētās olas lielākoties ir brūnas vai bēšas. Savukārt spilgti baltās olas visbiežāk tiek ievestas no trešajām valstīm ārpus Eiropas Savienības.

Olu ražošanas "pēda" vidē ir salīdzinoši zema. Salīdzinot ar mājlopiem, dējējvistu radītās siltumnīcefekta gāzu emisijas uz katru olbaltumvielu vienību ir krietni zemākas. Turklāt vistām nepieciešamās platības ir mazākas, vairāk kontrolējamas un sekas bioloģiskajai daudzveidībai arī mazākas nekā tad, ja pļavā ganījušas govis.

"Ja vēl izvēlamies Latvijas olas, tad arī piegādes ķēžu radītās emisijas ir krietni, krietni zemākas. Ja Latvijā no dēšanas brīža ola veikala plauktā var nonākt pat 24 stundās, tad no citām valstīm vestās olas ceļo krietni ilgāk, pat vairākas dienas. Tas, protams, arī ietekmē olu svaigumu," skaidro Ērliha.

Viņa arī piebilst, ka pašlaik Eiropas Komisijā tiek skatīti grozījumi, kas varēt atļaut izvietot saules paneļus brīvo vistu ganībās, lai šādi stimulētu zaļās enerģijas izmantošanu nozarē.

Papildu ieguvums ir tāds, ka olas ir tik daudzveidīgas un to olbaltumvielas ir pilnvērtīgas, līdz ar to tās var aizstāt gaļu un līdz ar to mazināt mājlopu ietekmi uz vidi.

Eiropas Savienībā (ES) jau aptuveni 15 gadus ir spēkā standarti olu ražotājiem, kas būtiski ir uzlabojuši pārtikas drošumu, teju izskaužot salmonellas riskus un pēdējos gados aktīvi cīnoties pret putnu gripas riskiem.

"Noteiktie standarti ES olu ražotājiem tiek uzskatīti par vienu no stingrākajiem pasaulē – to fokuss ir patērētāju intereses. Proti, lai patērētājs varētu pieņemt informētu lēmumu par to, kādu produktu iegādāties, kā arī – lai novērstu veselības riskus un maldināšanas riskus, jo uz visiem ražotājiem attiecas vieni un tie paši noteikumi. Pēdējos gados būtisks akcents ir bijis arī uz dējējvistu labturību, ražošanas un produktu ilgtspēju," uzsvēra Ērliha.