Virtuves sarunas ar Betiju Kalēju, kura vēlas reiz atvērt savu restorānu

Turpinājumā Betija pastāstīs, kā dzīve viņu aizveda līdz kulinārijas pasaulei, bet šeit neliels kulinārijas jomas CV:

"Virtuves sarunas" ir "Tasty.lv" rubrika, kurā iztaujājam cilvēkus, kas ar virtuves un ēdiena gatavošanas mākslu ir uz "tu".

Kādas ir tavas pirmās atmiņas saistībā ar ēst gatavošanu?

Ar kulināriju sāku nodarboties, kad man bija vien deviņi, varbūt desmit gadi. Atceros, ka tad, kad mamma gatavoja pusdienas vai vakariņas, es vienmēr viņu vēroju un, bez šaubām, vēlējos viņai palīdzēt. Bet viņa tā pa īstam nekad man to neļāva darīt! Gan jau nodomāja – nu ko tad tas mazais bērns palīdzēs... Bet mūsmājās bija "Ievas Virtuves" žurnālu kolekcija. Tur bija atrodamas ļoti daudzas pamācības, pat ar ilustratīvu materiālu, kā gatavot soli pa solim to un šo. Es vien pie sevis nodomāju – nu jā, nav jau nemaz tik sarežģīti pašam sev pagatavot maltīti, it īpaši, ja ir šāda instrukcija pa rokai. Un tā es izlēmu, ka, labi, ja mamma man neļauj palīdzēt, tad es gatavošu pati saviem spēkiem. Viena no pirmajām lietām, ko es pagatavoju, bija zemeņu plātsmaize.

Pirmajā reizē nepratu ne mikseri iedarbināt, ne krāsni ieslēgt... Protams, vaicāju vecākiem, kā to izdarīt. Lai gan viņi it kā gribēja man palīdzēt vairāk, es neļāvu, jo manī bija (un vēl arvien ir) pārliecība, ka pašai visu vajag sasniegt un pašai visu izdarīt. Patiesībā es tāda esmu visu dzīvi! Lūk, tā nu aizsākās mana aizraušanās tieši ar desertu, ne tik ļoti pamatēdienu, gatavošanu.

Kad vēl mācījos vidusskolā, vienmēr nedēļas nogalēs, atbraucot mājās uz Tukumu, kur bija lielāka virtuve, gatavoju uz nebēdu kūkas un cepumus, un tad vienmēr pirmdienas rītos skolā bija noēšanās – braucu ar kastītēm, kurās bija pašas gatavotie gardumi. Klasesbiedriem, ja pirmdienās nebija citas motivācijas nākt uz skolu, tad vismaz tie bija mani pašceptie saldumi.

Tevi vairāk saista latviskie produkti vai pasaules virtuvju iepazīšana?

Tā kā jau četrus gadus dzīvoju ārzemēs, man šķiet, ka ar katru gadu es arvien vairāk sāku novērtēt mūsu – varbūt ne tik ļoti pašu virtuvi –, bet tieši Latvijas produktus: to, cik mums ir gardi dārzeņi, augļi, gaļa. To, cik ļoti sezonāli mēs gatavojam. Ja, piemēram, Nīderlandē vai Anglijā dzīvojot, tas ir pilnīgi normāli, ka cilvēki ziemā ēdīs zemenes, tad Latvijā – nu nē, zemenes lielākoties ēd tikai tad, kad ir to sezona, tātad – vasarā. Jā, man tā visa ļoti pietrūkst!

Bet tajā pašā laikā man ļoti patīk iet uz dažādiem restorāniem, iepazīt kaut ko jaunu un, pats galvenais, ceļot. Piemēram, nesen biju Korejā, viņiem ļoti populāri ir korejiešu bārbekjū. Atbraucot atpakaļ uz Latviju, es vēlējos pagatavot arī ģimenei kaut ko līdzīgu, smeļoties iedvesmu no šī ceļojuma, bet gatavojot no mūsu Latvijas produktiem. Tad atbilde uz jautājumu ir – man patīk mūsu Latvijas produkti, bet patīk arī izmēģināt dažādas citas virtuves. Noteikti mana mīļākā virtuve ir itāļu, jo tur fokuss ir uz sezonālajiem produktiem, viss ir vienkārši, nekas netiek sarežģīts un ir saprotamas garšas.

Kur rodi iedvesmu gatavošanai un jaunu recepšu radīšanai/izmēģināšanai?

Iedvesmu gatavošanai pavisam noteikti rada restorānu apmeklējumi, pavārgrāmatas un tas, kas ir sezonā. Man ir diezgan liela pavārgrāmatu kolekcija, ko man ik pa laikam patīk pašķirstīt, pasmelties no tām iedvesmu. Bet, protams, ņemot vērā, cik gan daudz mēs patērējam sociālos medijus, ļoti daudz recepšu un ideju gadās redzēt "Instagram" vai "TikTok". Tajos es esmu izveidojusi gatavošanas mapīti. Un tad, kad uznāk luste kaut ko jaunu pamēģināt, es arī izmantoju šos "palīglīdzekļus".

Bet tajā pašā laikā, kad runa ir par pamatēdieniem, es īsti pie receptēm ļoti stingri nepieturos, tur, manuprāt, var daudz vairāk eksperimentēt. Bet, kad runa ir par desertiem un kūkām, tur tomēr vairāk ir jābalstās uz zinātni, jābūt ļoti precīzam ar visām mērvienībām un vienmēr jāizmanto svariņi. Un tur, es teiktu, ir mazāk vietas improvizācijai. Bet tajā pašā laikā, kad ir apgūtas visas pamata tehnikas, it īpaši desertos – franču konditoreja pavisam noteikti pasaulē dominē, lūk, tad ir vairāk vietas inovācijai un eksperimentēšanai ar garšām un to, kas ir sezonā.

Kur vēl es smeļos iedvesmu? Pateicoties tam, ka dzīvoju ārzemēs un ceļoju, man ir izveidojušās draudzības ne tikai ar cilvēkiem no Eiropas, bet no visas pasaules, un mēs kopā ar draugiem bieži vien gatavojam tematiskās vakariņas. Londonā man draugos ir viens pāris no Meksikas, un tad viņi arī bija pagatavojuši tipiskos meksikāņu ēdienus – tako ar dažādiem pildījumiem. Draugi man atrāda savu vietējo virtuvi un ved uz vietām, kur tiešām iet tikai vietējie, nevis tūristi, un, manuprāt, tā ir liela privilēģija, tā ir fantastiska iespēja iepazīt citu valstu virtuves un smelties iedvesmu, gatavojot mājās, nebaidoties izkāpt no savas komforta zonas.

Kas tev ēdiena gatavošanā patīk visvairāk?

Ēdienu gatavošanā, it īpaši, kad runa ir par desertiem, visvairāk man patīk dekorēšana. Jo mēs galu galā sākumā ēdam ar acīm, un ēdienam vienmēr, manuprāt, jābūt pievilcīgam. Man ļoti patīk iemūžināt visu, ko es gatavoju, pat ja tās būs pavisam vienkāršas pusdienas. Un to, kas ir nedaudz skaistāks, es vienmēr lieku "Instagram". Man ļoti patīk dalīties ar ēdienu, jo, kā jau minēju, mēs sociālajos medijos patērējam daudz satura un ļoti daudz no tā ir receptes un ēdieni. Tādējādi es smeļos iedvesmu no citiem, bet vienlaikus citi var smelties iedvesmu no manis.

Bet patiesībā arī produktu sagādāšana man ļoti patīk. Kad esmu Latvijā, cenšos maksimāli doties uz tirgiem, iegādājos produktus no vietējiem zemniekiem, eju uz specializētajiem veikaliņiem... Tas patiesībā dažkārt arī dod iedvesmu gatavošanai – kad aizeju uz specializēto veikalu, redzu kaut kādas jaunas sastāvdaļas, kas nekad iepriekš nav izmantotas, tad rodas kāda ideja, ko tad no tā visa varētu pagatavot.

Un kas man nepatīk? Protams, mazgāt traukus!

Bez kā virtuvē noteikti nevar iztikt?

Virtuvē noteikti nevar iztikt bez labiem nažiem, bez svariņiem, bez vismaz vienas labas pannas un viena laba katliņa. Jā, man desertu pagatavošanai ir iegādāti tik daudzi gadžeti un dažādas lietas dekorēšanai, bet bez tā visa pilnīgi noteikti var iztikt, galvenais, lai pamata tehnika būtu laba. Tad viss izdosies!

Ēst gatavošana ir vairāk talants vai prasme, ko viegli iemācīties?

Es teiktu: lai būtu labs pavārs un prastu gatavot, ir varbūt jābūt nedaudz talantam. Bet pavisam noteikti daudz ko, patiesībā – teju visu, var iemācīties. Un labā lieta – prasmes nepazūd, kad esi tās apguvis.

Es domāju, ka jebkurā nozarē visu mūžu var mācīties un nekad nevajag apstāties, jo arī kulinārijā trendi ļoti mainās. Atceros, kad es sāku gatavot kūkas, man ļoti patika Amerikas trakās, izdekorētās, krāsainās kūkas ar cukura mastikām. Tolaik Eiropā tas vispār nebija populāri, es ļoti daudzas sastāvdaļas un gadžetus nevarēju nemaz nopirkt. Un daudz ko sūtīju no ārzemēm, bet pēc pāris gadiem tas viss atnāca arī uz Eiropu.

Kāda ir vislielākā neveiksme, ko esi piedzīvojusi virtuvē?

Ja godīgi, es teikšu, ka man nekādu tādu ļoti lielu izgāšanos nemaz nav bijis. Jo, lai gan mans gatavošanas stils ir haotisks, es tomēr visu daru diezgan precīzi, vienmēr kārtīgi lasu receptes un gatavoju akurāti.

Bet ir viens "bet". Atceros, kā savulaik sanāca ar bezē cepumu cepšanu. Sākumā tos liek krāsnī, kura ir ieslēgta uz 200 grādu atzīmi, lai cepumus aprautu, un tad uzreiz temperatūra ir jānogriež nost uz aptuveni 100 grādiem. Un tad stundu cepumi ir jākaltē. Es ieliku tos 200 grādos cepties, uzliku taimeri uz stundu, bet aizmirsu nogriezt līdz 100 grādu atzīmei. Un vienu brīdi sajutu, ka kaut kas smird pēc deguma. Jā, visi cepumi bija melni! Tā varētu būt lielākā izgāšanās.

Ja visu atlikušo mūžu būtu jāēd tikai viens ēdiens – ko tu izvēlētos?

Grūts jautājums! Bet es droši vien teiktu, ka salātus. Laikam diezgan garlaicīga atbilde! Bet man ļoti garšo vienkārši un sezonāli salāti. Es tos ēdu katrās pusdienās! Tie man liek justies labi, un vienmēr ir iespēja tik ļoti variēt – ar dažādām mērcītēm, dažādiem proteīna avotiem, dažādiem dārzeņiem, dažādiem kraukšķiem (riekstiem un sēkliņām)... Nekad nevar apnikt! Citi ēdieni – pasta, rīsi, saldumi – apniktu un pēc laika šķebinātu.

Ko darīt, ja slinkums gatavot?

Lai gan mans hobijs ir kulinārija, man ļoti bieži ir slinkums ikdienā kaut ko gatavot. Un, kad runa ir par ikdienas gatavošanu, es parasti cenšos turēt ledusskapī kaut kādas sagataves. It īpaši strādājot un studējot man nav laika katru dienu tiešām kaut ko nopietnu gatavot. Tad es pagatavoju zupas, sautējumus. Un vienmēr tos gatavoju vairākās porcijās, ko pēcāk uzsildīt un paēst. Vai arī, ja es gatavoju vistu vai citu proteīna avotu, es to pagatavoju lielākos daudzumos un tad nākamajā dienā, kad gribas paēst, pamainu piedevas, un tādā veidā es varu ļoti ātri pagatavot sev vakariņas.

Ja obligāti jāizvēlas, tad – sāļš vai salds? Maigs vai ass?

Starp sāļu un saldu es noteikti teiktu – salds. Maigs vai ass? Es teiktu – maigs.

Vērtīgākais virtuves padoms, ko tu dotu ikvienam, kas lasa šo interviju!

Neaizmirsti par saviem hobijiem un lietām, kas tevi dara priecīgu, lai cik nopietnas vai nenopietnas tās būtu! Manuprāt, mūsdienās ir nedaudz iestāstīts, ka katram cilvēkam dzīvē var būt tikai viena kaislība, tikai viens darbs, viena karjera, bet es tam īsti nevēlos piekrist, jo tas ar laiku var apnikt. Un, ja ir fokuss tikai uz vienu prioritāti, tas vairs nebūs kā hobijs, tas vairs neradīs prieku, bet var kļūt tikai par ienākumu avotu.

Un, jā, lai gan es karjeras ziņā esmu izvēlējusies kļūt par juristi, kulinārija vienmēr būs mana aizraušanās un mans hobijs, ko es nevēlos atstāt novārtā. Kad vien varu, es veltu tam laiku, tas man dara prieku, un noteikti nākotnē, kad man būs iespējas, es vēlētos atvērt savu restorānu vai konditoreju. Visiem ieteiktu: lai gan tu fokusējies uz karjeru vai ko citu, neatstāj novārtā lietas, kas dara laimīgu un priecīgu!