Virtuves sarunas ar Madaru Meieri: 'sāls pēc garšas' šķita kā absurds

Tāpat Madara attīsta savu sociālo tīklu saturu, kas arī ir kā iedvesma sekotājiem ieviest veselīgākus paradumus savā ikdienā. Šobrīd viņa ir arī TV3 raidījuma "Ēd. Kusties. Baudi" vadītāja un producente. Tajā divarpus mēnešu garumā viņa ar palīgu – šajā sezonā ar kikboksa treneri un pašaizsardzības treneri Henriju Verzi – aktīvi darbojas un astoņiem cilvēkiem palīdz ieviest savā dzīvē veselīgākus paradumus.

"Es arī vadu nodarbības un "workshop" uzņēmumos, reizēm esmu sastopama dažādās nometnēs un darba pasākumos, vadot veselīga dzīvesveida lekcijas "Zini, ko liec uz šķīvja", tāpat vadu veselīgas gatavošanas meistarklases, kuru laikā mēs darinām dažāda veida viegli un ātri pagatavojamus ēdienus – kā spēka bumbas. Tātad šādā veidā es darbojos kā veselīga dzīvesveida lektore jeb spīkere," papildina Madara Meiere.

"Virtuves sarunas" ir "Tasty.lv" rubrika, kurā iztaujājam cilvēkus, kas ar virtuves un ēdiena gatavošanas mākslu ir uz "tu".

Kādas ir tavas pirmās atmiņas saistībā ar ēst gatavošanu?

Manas pirmās atmiņas saistībā ar ēst gatavošanu ir diezgan smieklīgas – salīdzinājumā ar to, kā es šobrīd gatavoju un kā es jūtos par ēdienu. Atminos, ka mirklī, kad pati sāku gatavot, proti, kad to vairs vecāki nedarīja, receptē norādītā piezīme "šķipsniņa sāls vai sāls pēc garšas" – man nu nekādi nebija saprotama. Ko tas viss nozīmē? Kā tas ir – pēc garšas? Dusmojos par to, kāpēc receptē nevar norādīt precīzus skaitļus, cik daudz sāls pievienot. Kā arī, ja bija kāds produkts, kurš nebija atrodams mājās vai likās pārāk sarežģīti pagatavojams, man likās kā neiespējamā misija.

Tas viss šķiet amizanti, ņemot vērā, kā es šobrīd improvizēju ar produktiem, kā es receptes izmainu un kā radu jaunas. Bet, jā, tad izteikums "sāls pēc garšas" man likās pilnīgākais absurds un cilvēku mocīšana.

Tevi vairāk saista latviskie produkti vai pasaules virtuvju iepazīšana?

Jāatzīst, ka es esmu veģetāriete, līdz ar to bieži vien ir ierobežojumi ēdienu pagaršošanā. Aizejot uz restorānu tepat Latvijā vai kaut kur ārzemēs, vai nu nav veģetārās izvēles it nemaz, vai tā ir ļoti neliela. Tāpēc vietās, kur es redzu, ka ir dažādi veidi, kā variēt ar veģetārajām versijām, es labprāt tās arī pagaršoju.

Tas, ko pati mēdzu darīt, – es aizstāju produktus ar citiem. Piemēram, latviskā recepte – siļķe kažokā, es to izmēģinu pagatavot bez siļķes, lai arī cik piedauzīgi tas liktos profesionāliem pavāriem vai kādam kārtīgam siļķes kažokā cienītājam.

Jā, lai gan Ziemassvētki nav iedomājami bez cūkas šņukura, zirņiem ar speķi, sautētiem kāpostiem ar gaļu un speķa pīrādziņiem, bet Jāņi bez šašlika cepšanas, šobrīd virtuve ļoti attīstās, un nav jau tā, ka nav ko ēst tam veģetārietim. Var pamēģināt uztaisīt kāpostus bez gaļas vai ēst zirņus vienus pašus. Tāpēc man gribētos teikt, ka man patīk ēdiens kopumā, man garšo ēdiens, bet reizēm šis ēšanas veids, ko esmu izvēlējusies, ierobežo pamēģināt kaut ko citu tieši pasaules izteiksmē.

Kur rodi iedvesmu gatavošanai un jaunu recepšu radīšanai/izmēģināšanai?

Iedvesma bieži vien nāk sezonāli, no tā, kas man pašai garšo un ko mēs ģimenē ēdam. Es iedvesmojos arī no dažādām pavārgrāmatām, arī no internetā atrastām receptēm. Bet, kā jau iepriekš minēju, ja ir kāda recepte, tad to pamainu, piemēram, aizvietoju zivis vai gaļu, nepievienoju cukuru vai izmainu sastāvdaļas, lai recepte būtu veselīgāka. Manās receptēs pievienotā cukura nav itin nemaz. Es vienmēr to cenšos aizstāt, kā arī tos produktus, kas ir nevēlami cilvēka organismam.

Ņemot vērā, ka savā aplikācijā katru nedēļu publicēju vienu līdz divas, reizēm pat arī trīs jaunas receptes, es jau savu prātu noskaņoju uz to, ka man ir nepieciešamas jaunas receptes, tāpēc skatos apkārt un iedvesmojos – reizēm pajautāju draugiem vai ģimenei, kas garšo un kas ir aktuāls apkārt. Tomēr mūsu gadsimtā jau tā iedvesma ir visur apkārt, tad es iedvesmojos, piešķiru receptei savu piesitienu, palaižu apgrozībā testa veidā ģimenei (lai nogaršo!), un tad tālāk recepte nonāk lietotnē.

Kas tev ēdiena gatavošanā patīk visvairāk?

Man visvairāk patīk tas, ka pēc tam ir garšīgs un veselīgs ēdiens, ko apēst, jo man garšo un patīk ēst. Man patīk tas, ka ne tikai es to apēdu, bet apēd arī mana ģimene. Proti, ka es varu viņiem piedāvāt veselīgas un arī garšīgas maltītes. Protams, man patīk tas, ka es pēc tam varu ar šīm receptēm dalīties tālāk savos sociālo tīklu kontos un aplikācijā. Un es zinu un man ir tā apziņa, ka cilvēki ēd veselīgāk.

Bez kā virtuvē noteikti nevar iztikt?

Pirmais, kas nāk prātā, ja es runāju par konkrētu priekšmetu, es teiktu, ka tas ir cepamais papīrs. Jo es daudz gatavoju cepeškrāsnī – vai tie ir gaļas ēdieni vīram un dēlam, vai tie ir mafini, kur arī izmantoju cepamo papīru, vai tās ir kādas veselīgās kūkas – ābolu vai ķirbju kūka, vai dārzeņi. Mūsmājās nekad nebūs tā, ka virtuvē nebūs cepamā papīra.

Ēst gatavošana ir vairāk talants vai prasme, ko viegli iemācīties?

Es teiktu, ka tas ir apvienojums. Tā ir prasme, ko var iemācīties darot un praktizējot, kā jau lielākoties ar visu. Tomēr vienam tas ķēriens ir lielāks, citam mazāks. Pats svarīgākais ir vēlme, degsme, talants un spēja gatavot. Piemēram, manā ģimenē mana māsa ir šefpavārs, un jau kopš bērnības viņa Ziemassvētkos grieza rasolu, kamēr es griezu sniegpārsliņas, ar ko dekorēt eglīti. Katram savs!

Kāda ir vislielākā neveiksme, ko esi piedzīvojusi virtuvē?

Laikam vislielākā neveiksme, ko esmu piedzīvojusi virtuvē, gadījās, kad pirmo reizi iepazinos ar agaru, kas ir augu izcelsmes alternatīva želatīnam. Dienas beigās iecerētā augļu kūka, kurai pa virsu ir uzlikts želatīns (kā zināms, želatīns ir dzīvnieku izcelsmes, tāpēc izmantoju agaru), bija īsta pļecka. Drīzāk – nekas tur nesanāca, bija liela vilšanās. Taču negribējās visu to izmest ārā, apēdām kā desertiņu ar rūgtenu piegaršu. Kas nogāja greizi? Pārspīlēju ar agaru, jo man likās – ja nesanāk, tad tas jāpievieno vēl. Bet tā nevarēja darīt! Beigās sanāca rūgts pudiņš, ko it kā jau apēda, bet tas ļoti dārgi izmaksāja.

Ja visu atlikušo mūžu būtu jāēd tikai viens ēdiens – ko tu izvēlētos?

Es izvēlētos ēst vārītas lēcas, jo lēcas ir uzturvielām ļoti bagātas, tās ir arī vitamīniem bagātas, no tām radīsies sāta sajūta. Tāpēc, jā, tās var uzvārīt, tās var arī pagrauzt, kad nav uzvārītas. Acīmredzot šis būtu tas ēdiens, ar ko varētu variēt.

Ko darīt, ja slinkums gatavot?

Tas gan ir jautājums par to, ko mēs vēlamies pagatavot. Salikt kopā svaigu maltīti var pat diezgan ātri – samest sauju salātlapu, sagriezt bieti, pielikt kazas sieru, turku zirņus. Ja slinkums gatavot lielus ēdienus, tad tos nevajag gatavot, bet, lai paēstu, daudz laika nevajag. Slinkums dažkārt var būt kā attaisnojums nepaēst, jo, ja mēs uzņemam taimerī laiku, pat uzcept vistu kājiņas cepeškrāsnī neaizņem nemaz tik ilgu laiku.

Ja obligāti jāizvēlas, tad – sāļš vai salds? Maigs vai ass?

Ja runa ir par mani, nevis par kopējo uzturu, tad mana izvēle ir salds un maigs.

Vērtīgākais virtuves padoms, ko tu dotu ikvienam, kas lasa šo sarunu!

Veselīgi ēst ir arī garšīgi! Veselīgs dzīvesveids nebūt nav dārgs. Pietiek ar nelielām zināšanām par uzturu un nelielām gatavošanas prasmēm, lai varētu ikdienā ēst ēdienu, kurš dod enerģiju, nevis ēdienu, kurš enerģiju atņem. Lai mēs to saprastu, mums jāapzinās, kuri ēdieni dod un kuri atņem. To saprast var, ieklausoties, pirmkārt, savā ķermenī: kad kaut kas tiek apēsts, izsecināt, kā es par to jūtos.

Piemēram, gatavojot Pavlova kūku, liec visu, kas tur jāliek, tikai atceries, ka tur klāt nav pielikta vainas sajūta. Reizi pa reizei arī cukurotai kūkai ir vieta ēdienkartē, tikai noteikums – lai šī kūka nekļūst par ikdienu. 20% no sava uztura mēs varam taisīt kā atkāpi no pilnvērtīga un sabalansēta uztura. Un nekas traks nenotiks!