Patiesībā jau sociālie tīkli man ir pavēruši priekškaru, piedāvājot visdažādāko Ziemassvētku maltīšu ideju klāstu – dažas ir bezgala smieklīgas, citas – praktiskākas un baudāmākas. Tomēr visam saturam pa vidu vīd jautājums – vai to drīkstu? Vai tomēr Ziemassvētkos nevajadzētu sekot tradīcijām, gatavojot to, ko šajos svētkos reiz gatavoja arī mūsu senči?
Patiesi, daži cilvēki baidās atteikties no tradīcijām, jo daļa no mūsu identitātes ir saistīta ar paražām, kuras mēs ievērojam un izkopjam. Izlemjot, kuras tradīcijas ir pietiekami nozīmīgas, lai tās turpinātu, rodas pienākuma un galu galā arī vainas apziņa.
Manā ieskatā Ziemassvētku galvenais ēdiens ir un būs ķūķis – cūkas šņukurs kopā ar grūbām, zirņiem un pupām. Kā arī galdā vienmēr jābūt lielzvīņu zivij, visbiežāk tā ir karpa, kas simbolizē naudu un ienākumus. Un, lūk, gatavojot visus šos un citus tradicionālos ēdienus, es domāju par to, cik gan daudzas reizes mani senči pirms manis ir gatavojuši uz svētkiem šo maltīti. Nostalģiska sajūta!
Un, protams, man patīk vērot mājiniekus, kuri bauda no paaudzes paaudzē nodoto recepti, izdvešot gardus trokšņus un aplaizot katru pirkstiņu. Es gan pačukstēšu, ka visas senās receptes dažkārt mēdzu papildināt ar mūsdienīgām garšvielām un daudz ko citu. Tad gan no vecā laika ļaudīm jeb rūdītiem tradicionālo ēdienu piekritējiem (hei, mana mamma!) saņemu aizrādījumus, ka ēdiens tomēr nav tik labs, jo tas nav pagatavots tā, kā to gatavoja mūsu vecmāmiņa. Citēšu mātes sacīto: "Marita, tas ir apvainojums vecajiem ēdienu gatavošanas paņēmieniem!"
Starp citu, arī "Tasty.lv" recepšu krājumos ir atrodami ēdieni, kas atšķiras no tradicionālajiem pagatavošanas un reizē arī pasniegšanas veidiem.
Un mana aizstāvība skan šādi: tradīcijas jēdziens, tāpat kā "autentiskums", pēc būtības ir subjektīvs. Ēdiens pēc savas būtības ir "kustīgs". Mēs nepārtraukti ceļojam un veidojam jaunas garšas un jaunas pieredzes. Mūsu ēdiens atspoguļo mūsu pēdas. Un tad man dažkārt rodas jautājums, kāpēc mēs visi kļūstam tik neiecietīgi pret citu cilvēku ēšanas paradumiem? Man gan gribētos domāt, ka sociālie plašsaziņas līdzekļi dod "tradīciju policijai" brīvu atļauju pieņemt jauninājumus, uzlabojumus un citas valsts tradiconālo ēdienu ienākšanu. Šeit iedvesmai noderēs pavisam nesen publicētais "Tasty" raksts "Ziemassvētku mielasts franču, itāļu un angļu gaumē – ko celt galdā?".
Neviļus šķiet, ka Ziemassvētku tradīcijas vajadzētu izgudrot no jauna ne tikai tāpēc, ka mums ir prieks uzņemt pulciņā gardus un netradiconālus ēdienus, bet arī tāpēc, ka tas ir patiešām nepieciešams. Enerģijas un pārtikas izmaksas, kā arī patērētais laiks ir faktori, par kuriem mūsdienās mēs arvien vairāk piedomājam. Lielveikalos atlaides visbiežāk sastopamākajiem pārtikas produktiem, kas ieslēpti lojalitātes programmās, vilina mūs pie pazīstamā, taču neviens ēdiens nav izdevīgs, ja to patiesi nemīl. Daudz vērtīgāk ir doties ārpus ierastajiem paradumiem.
Un gala "spriedums" ir šāds – es nekaunos atzīt, ka esmu ieviesusi jaunu ģimenes tradīciju: uz Ziemassvētkiem gatavoju gan tradicionālos ēdienus, gan arī jauninājumus – citur redzētus, noklausītus, izlasītus... Piemēram, šogad plānoju pagatavot neglīto, tomēr gardo Ziemassvētku eglīti, kas, starp citu, lielu popularitāti pērn guva "Instagram" un "TikTok" platformās. Arī "Tasty.lv" atrodama šī recepte "Šī gada populārākais Ziemassvētku deserts – Nutellas eglītes". Vai skan kā jaunas tradīcijas sākums?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
