Kādi gardumi reiz bija nopērkami padomju veikalos un konditorejās  (35)

Lasot tālāk, nonāksi daždesmit gadus senā pagātnē, kur varēsi paklejot gar to laiku pārtikas veikalu un konditoreju plauktiem, atsaucot atmiņā dažādus sen aizmirstus kārumus. Laiks sākt garšu ceļojumu laikā! Novēlam tev gūt patīkamus iespaidus un priecāsimies, ja komentāros padalīsies ar saviem iecienītākajiem padomju laiku kārumiem.

“Saldējums "Vēsma" un arī "Pols" tagad garšo ne tuvu tik labi kā agrāk. “Vēsmas” analogs principā ir – “TIO” citronu, gana tuvu klāt, bet ne identisks, jo “TIO” citronu saldējumam vafelē ir pilnīgi cita, ne tāda kā bērnības “Vēsmai” papīra glāzītē, ēdot ar kociņu."

“Druvas” cigoriņu saldējums – bērnības garša viennozīmīgi!"

"Saldējums “Eskimo” – plombīrs šokolādes glazūrā uz kociņa (īstais bija tas ar apaļajiem stūrīšiem)."

" Vecais, labais, treknais sveramais plombīrs papīra turziņā ar kociņu – tāds nekur vairs nav nopērkams, bet “Druvai” ir viens drusku līdzīgs, ar zilu papīrīti."

"Karamelizētais saldējums – "Zīlīte", šķiet, saucās... .ņamm! Pietrūkst arī tā lielā saldējuma kārtīgā vafelē ar šokolādi un riekstiem – “Pārsla”, ko varēja nopirkt Rīgas dzelzceļa stacijā. Vairs tādu saldējumu nav."

" Jau kooperatīvu laikā – Vērmaņdārza malā, tajā pašā būdiņā, kur maksas tualetes, pārdeva mīksto saldējumu ar ļoti īpatnēju garšu. Mēs to saucām par “zobu pastas saldējumu”.

“Piens un kefīrs stikla pudelēs. Skābais krējums no mazās stikla burciņas. Rūgušpiens stikla pudelē parasti bija sastājies vienā veselā gabalā."

"Piens piramīdveida paciņā, kurai bija jānogriež stūrītis pirms dzeršanas."

"Siers ar biezu vaska kārtu un melniem plastmasas cipariem iekšā."

"Biezpiena sieriņi ar rozīnēm mūžīgi slapjos papīros un saldie sieriņi “Mazulis” – manā pilsētā šie bija ļoti liels deficīts, deva tikai tajās zīdaiņu piena virtuvītēs (kāds atceraties tādas?), tad nu man bija laime, kad brālim (viņš stipri vecāks) sīkais piedzima un es tiku pie sieriņiem."

"Šokolādes sieriņi garšoja pavisam savādāk, bija šokolādīgāki – šobrīd vistuvākais bērnības garšai ir vaniļas “Kārums”."

"Citrona sieriņi bez tās citrona glazūras, kādu tagad izmanto, un garša ar bija cita – tāda forši ūdeņaināka. Saldais biezpiens plastmasas bundžiņā "Sniegbaltīte"."

"Biezpiens garšoja savādāk – tas sveramais, ko plastmasas maisiņā lika vai pelēkā papīra tūtā. Bija tāds graudains. Tagad lielveikalos ir tikai vai nu saspiestais paciņās, kas man šķiet sauss un negaršīgs, vai arī tas ar krējumu sajauktais plastmasas trauciņos. Zinu, ka tirgū īsto biezpienu var dabūt, bet nu ikdienā nekādi nesanāk aizbraukt pakaļ."

"Rjaženka stikla pudelē ar spilgti rozā vāciņu likās tik garšīga. Nesen aiz nostalģijas nolēmu pagaršot tagad nopērkamo rjaženku – nu nemaz nebija laba!"

"Ja daudzu jau pieminētie "Mazuļi" parādījās piena veikalā, visi pirka pa 10-20 gabaliem, ne mazāk. Un rindas beigās stāvošie nervozēja, vai pietiks."

Lasi tālāk un uzzini, kādi labumi vēl bija atrodami veikalu un konditoreju plauktos.

"Vēl bija ļoti garšīgas vafeles "Pavasaris" ar brūno vidiņu, tās ar balto – "Citronu" un "Apelsīnu" nešķita tik labas. Piparkūku cepumi paciņās ar Vecrīgas skatu uz iepakojuma un "mājiņu uz vistas kājiņas" uz katra cepuma. Jā, un piparkūku sirdis, zaķīši un kaķīši Brīvdabas muzeja gadatirgū!"

"Nelielas, garenas ledenes "Sports" zilibaltisarkanā papīrītī, tādas nedaudz ieskābenas. Arī ledenes "Bārbele" garšoja, nu bet "Sports" – vienkārši ideāls. Konfektes bez papīšiem – "Karakums". Šokolāde "Salūts" sarkanā iepakojumā ar zvaigznītēm rimbulīšos."

"Visvairāk sirds sāp par kukurūzas nūjiņām un “Laimas” piena šokolādi, sakiet, ko gribat, bet toreiz tā garšoja citādāk un kusa ne tikai uz mēles, bet arī uz pirkstiem."

"Es bieži pirku igauņu "Kalev" košļenes – atceros divus variantus: ar retro mašīnītēm uz papīriņa un apelsīnu – ar pērtiķīšiem."

"Mīļākā šokolāde – "Salūts", no īstajām šokolādēm tā bija arī pati lētākā – rubli divdesmit. "Lukss" ar rozi bija dārgāks, bet man negaršoja, nebiju sevišķi priecīga, ja kāds uzdāvināja."

"Luksus prece mums ar brāli skaitījās "Druvas" kukurūzas nūjiņas. Un vēl bija tāds šķebinoši salds kārums "krējuma pagale", tagad ir kaut kas līdzīgs nopērkams, bet to garšu neaizmirst."

"Balti un brūni “Jūras akmentiņi” ar rozīnēm – tādās kastītēs bija nopērkami. Konfektes bez iesaiņojuma, tautā sauktas par “kombikormu", tādas garenas. Krāsainās marmelādes konfektes tik garšīgas bija, pa kluso čieptas. Cukurgailīši uz saldējuma kociņiem."

"No šokolādēm man nenormāli garšoja tās drausmīgās (pēc mammas vārdiem) sojas tāfelītes ar pionieriem vai runci zābakos uz papīrīša – maksāja 35 kapeikas, kā šodien atceros.""

"Ķimeņu konfektes (stiklenes ar pildījumu). Košļenes, šķiet, četras iepakojumā – vidū zapte vai kaut kas tāds – bija baigā ņamma. Pēc piparmētrām garšoja un zināju, kur ome šo gardumu glabā."

"Stiklenes "Iesala" – ui, ku labas bija! Griljāža par 1 rubli 10 kapeikām kilogramā. Zapte tūbiņās kā kosmonautiem."

"Dzīvojām Igaunijas pierobežā un tai pusē tādu varēja vienmēr dabūt. Un košļenes ar kolas garšu. Halva toreiz bija tiešām laba, tagad pa retam kaut ko līdzīgu var manīt, bet reti."

"Baltie īrisi "Jūras kāposti". Piparmētru karameles – tagad pavisam cita, sintētiska garša. Toreiz tās karameles bieži bija no ārpuses tādas "nestiklainas", pamīkstas. Ilgas turēšanas dēļ vai kā?"

"Šokolāde "Zodiaks", iekšā bija iemaisīti vafeļu gabaliņi, rieksti. Konfektes piparmētru zirnīši (mājās saucām par "vējiņu", jo, ievelkot elpu rāva ciet). Saldie, krāsainie zirnīši."

"Vēl bija garšīga ābolu marmelāde nelielos plastmasas iepakojumos. Un mazās krāsainās ledenītes “Monpansjē”, kuras pārdeva “uz svara”, mūždien salipušas klucī – tagad tādas vairs kaut kādu tur iepakojuma normu dēļ neražo.”

“Baltmaize – batons ar kraukšķīgu garoziņu."

"Svaigs rupjmaizes ķieģelītis ar īpašu garšu... pat skolas ēdnīcā, kur reizēm tas bija vienīgais, kas tur bija ēdams."

"Baltmaizes radziņi, apkaisīti ar sāli un ķimenēm, kraukšķīgu garoziņu, bet vidū – mīksti."

"Kā man pietrūkst to laiku baltmaizes! Atceros, pēc skolas gaidot autobusu, bodē nopirkām batonu un pudeli limonādes."

"Bija tāda saldskābmaize pa 16 kapeikām. Mums netālu no mājām bija maizes veikals, kur mēs šo baltmaizi pirkām pēcpusdien, kad viņu atveda siltu. Tad nu sviestu virsū siltajai maizītei."

"Mazās baltmaizes bulciņas pa 3 kapeikām un lielās barankas arī par 3 kapeikām gabalā."

"Maizes klaipiņš ar kanēli vidū bija labs, bet visvairāk gribētos vecos “Druvas” salmiņus ar tām iedegušajām rieviņām – tagad ir nopērkami, bet garša vairs nav tā.”

“Igauņu “Pepsikola” vairs negaršo tā, kā agrāk. Arī limonādes "Baikāls“ un Tarhūns” tik gardas bija, nevar ne salīdzināt ar tām, ko tagad ražo. Bet ir arī tagad vecais “Tarhūns” nopērkams, tikai reti kurā lielveikalā."

"Labi atceros limonādes “Zvaniņš”, “Pienenīte” un “Krušons”. Tā tik bija garša!"

"Un veselības dzēriens – tagadējais klāt nestāv. Pilnīgi jānopūšas."

"Izlejamā tomātu sula no garām konusveida pudelēm, kas bija ikkatrā gastronomā un rupjās sāls trauciņš blakus, kur iekšā sāls ar sarkanām sulas pilītēm. Saldējuma kokteilis ar plūmju sulu parasti bija tur pat, kur izlejamās sulas no piltuvēm."

"Svētdienas rīta smarža, kad vecmamma cepa vārīja man miežu kafiju un cepa pankūkas - jā, bērnība, pilnīgi uz pinkšķi pavilka, cik tad viss bija labi."

"Melnā tēja – laikam no Indijas? Mazās kubveidīgās paciņās ar zilonīšiem virsū. Gruzīnu nebija tik garšīga. Šķīstošā kafija no Brazīlijas tumša stikla bundžās ar skrūvējamu metāla vāciņu, tas jau bija kaut kas, un visas bundžas tika sataupītas, lai izmantotu saimniecībā."

"Bērzu sulas veikalā trīslitru burkās ar bleķa vāciņiem."

"Tēvs strādāja alus darītavā un nesa mājās iesala dzērienu – neviena limonāde vai kvass to šodien nevar pārspēt. Iesala dzēriens – nopirkt ieskābušu bija nieka lieta, bet bieži nospīdēja arī nesaskābis un par 2 stikla tukšajām pudelēm varēja dabūt vienu pilnu."

"Tad vēl ļoti garšīga bija ķirbju sula parastajās 0,5 l burciņās ar metāla vāciņu – dzeltena, saldi skābena, ar "banānīgu garšu". Tikai reti bija nopērkama."

"Oi, un izlejamais kvass! Neskatoties uz visiem līķiem un citām baumām par to, kas tik nu vēl tais mucās nebija atrodams. Gāzētais ūdens no automāta ielas malā – par vienu kapeiku gāzēts ūdens, par 3 kapeikām ar sīrupu. Kas tas bija par kaifu vasarā!”

“Piena cīsiņi un “gaļas maize”. Doktordesa, ko pārgājienos ēdām, uz pannas cepām - tāda brūna, forša apcepās, bet tagad visas desas, cepot pannā, uzpūšas."

"Piena cīsiņi ar balto mērci, ko varēja dabūt "Bērnu pasaules" kafejnīcā "Mārīte". Mmmm... ne tagad tādu cīsiņu, ne mērci tādu māku taisīt!"

"Mazuļiem paredzēta liellopu gaļa maziņās bundžiņās. Vistas gaļa burciņā bērniem “Petušok”, vēl tagad garšu atceros."

"Doktordesa, “Iecienītā”. “Tējas” desa utt. Kādreiz desas droši uz pannas varēja cept, tagad cepot, nezini, kāds būs iznākums. Arī kupātiem garša vairs nav tā."

"Konservi "tūristu brokastis" arī tik garšīgi bija un varēja ēst tāpat."

"Tirgus paviljonā cīsiņi ar sinepēm, klāt šķēle svaiga "ķieģelīša" un balta kafija no lielā katla."

"Vistu aknu pastēte lielos klučos ar dzeltenu sviesta kārtiņu pa virsu – tik maiga un garšīga! Zilcgaļa, tur kur nagi ragi un visi citi labumi bija iekšā. Par mani bērnībā smējās, ka es, laukos aizbraukusi, prasīju pēc šitā, parasti jau suņiem pirka. Vēl nesen iedomājos, bet nez vai tagad garšotu, jo bērnībā jau visam labāka garša bija."

"Cietā desa "palka", ko varēja nopirkt Centrāltirgū pie "spekulantu tantiņām" pa 10 rubļiem gabalā. Un laikam neviens vēl nav pieminējis aknu desu, tā vislabāk garšoja uz baltmaizes, ar sviestu apakšā, bet doktordesmaize ar kakao bija riktīgas svētku brokastis."

“"Resnas”, kūpinātas mencas un sarkanie jūras asari."

"Kūpinātā zivju desa un dievīgi gardi zivju masas cīsiņi. Sveramie zivju čipsi."

"Treknās siļķes skārda bundžās."

"Pončiki, kas pildīti ar zivju malto gaļu. Dažs labs jau no skata vien, kā es viņus lobu iekšā, vemstījās no smakas, kas trakāka kā belašiem, bet man tie likās nenormāli garšīgi."

"Zivju pīrāgi Pļaviņu stacijas bufetē – tagad šausmas pārņem iedomājoties, bet toreiz..."

"Pietrūkst mencas. Vecmamma dzīvoja zvejnieku ciematā, mēs, uz jūru ejot ar meitenēm, gājām caur zivju žāvētavu, paķērām siltas, tikko žāvētas mencas, tādas lielas, apēdām muguru un pārējo metām prom. Tagad, cik kādreiz, kaut pie zvejniekiem, mencu nopērku, nav ne tā garša, ne tas lielums."

"Zivju tefteļi konservu bundžās ar brūnu etiķeti – nekad netika ēsti, bet atceros veikalā tukšajos plauktos no bundžām sabūvētās dekoratīvās piramīdas. Ārkārtīgi garšīgas bija arī "Sardīnes eļļā" – konservi. Smuki saliku uz baltmaizes šķēlēm ar sviestu, uzvārīju tēju un svinības varēja sākties!"

"Polivitamīni pulverīšos. It kā jau medikamenti, bet, tā kā viss iepakojums tika apēsts vienā dienā, tad varētu pieskaitīt pie pārtikas produktiem."

"Ja aptiekas piedāvājums jau pieminēts, tad paturpināšu – pektusīns vai kā viņu precīzi sauca (tagad arī ir aptiekās, bet nezinu, vai garšo tāpat), mežrozīšu sīrups (bija liels retums un mamma deva tik pa vienai tējkarotītei dienā) un skābekļa kokteiļi poliklīnikā, kad bija jānes ola un nedzidrināta ābolu sula."

"Hematogens, tagad gan arī ir, pie tam ar visādām “piešpricēm”, vēl joprojām dikti garšo."

"C vai kāds tur vitamīns, kam apkārt gan dzeltens salds apvalciņš, bet vidū skābs zirnītis, kā izrādās, šitie brīnumi ir bijuši arī man tēva bērnībā, viņš saldo apvalciņu apēdis, bet to negaršīgo vidiņu metis aiz dīvāna. Un kā izskatās aizdīvāne, kad izēsta visa pudelīte?"

"Piparmētru tabletes aptiekā pirkām pa 10 paciņām uzreiz. Domātas laikam klepum bija, bet ēstas tik tāpat."

“Torte "Ārija" bija samērā bieži dabūjama – tāda brūna puķe virsū un slapjš, slapjš biskvīts, tomēr mazi svētki mājās tik un tā. "Tējas roze" – bezē torte, tā skaitījās jau pakāpi augstāk. Bija super torte "Lidojums”.""

"“Staburadzei” bija divas jaukas tortes, kurām līdzīgas, man šķiet. vairs neražo – “Pie kamīna” un “Jūnijs”."

"Smilšu mīklas groziņi ar milzīgu mīkstu olbaltuma mici virsū – kur vairs tādi gardumi, un kā gan var aizmirst konditoreju slapjās kūkas! Saprotu, ka svaram viņas tika saistītas ar kaut kādu alkohola atšķaidījumu, bet bezgala garšoja."

"Pončiki ar povidlu un, ja vēl silti.. .Arī cena arī bija super laba – 6 kapeikas."

"Dzirnavu ielā netālu no Barona ielas bija ideālo virtuļu iestādījums – turpat uz vietas cepa! Tie bija pareizie virtuļi – silti, ar caurumu vidū, apkaisīti ar pūdercukuru un super garšīgi. Citreiz tautas bija vairāk, nekā paspēja tos virtuļus sacept, un tad stāvēja pagara rinda. Patiesībā diezgan bieži."

"Pietrūkst kūkas "kartupelis" – nu tagad nav tā garša! Un kur tad kēksi pa 16 kapeikām gabalā? Dzelteni, ar rozīnēm, apbērti ar pūdercukuru."

"Bulciņas ar cukuru, kas bija nopērkamas turpat, kur maize, tādas savītas kā kanēļmaizes – 11 kapeikas. Magoņmaizītes par 10 kapeikām – apaļas, virsa pārlieta ar brūnu sīrupu un pārkaisīta un magoņu sēkliņām. Ja laimējās nopirkt mīkstu (vairāk kā vienai parasti nebija naudas), tā bija svētlaime!

"Kūkas “Pārsla” ir arī tagad manītas, bet pārāk pareizas, pārāk labas esences, pārāk daudz šokolādes, toreizējā taupības un zagšanas režīmā viss bija īstajās proporcijās.”

“Banāni garšoja kaut kā labāk, kad garā rindā izstāvēti un zaļi iegādāti un tad tumšā vietā lika nogatavoties (kā sīcis nevarēju nociesties un divreiz dienā skrēju skatīties, vai nav jau ēdami)."

"Kad banānus tēvs reiz no Maskavas atveda, visa ģimene ēdām vienu banānu dienā, ko sadalījām 5 daļās, lai katram būtu pa gabaliņam. Žāvēti banāni arī bija baigā štelle."

"Kā svētku dienu gaidīju konservētos bumbierus “Globuss” metāla bundžās, ko reizēm tēvam darbā piešķīra kā labam speciālistam."

"Atceros milzīgās arbūzu kaudzes, ko augustā krāva pie veikaliem."

Zemesrieksti, tos toreiz varēja nopirkt pākstīs. Lobīju no pākstīm un ēdu, likās tik garšīgi. Aber tagad - negribu viņus vairs redzēt, vienalga - grauzdēti, negrauzdēti, sālīti, nesālīti, cukuroti, necukuroti. Zemesrieksti, fui, neņemu ne mutē tik prastu mantu!"

"Kukurūzas pārslas mazās paciņās ar kazu virsū – nestāv blakus nekādi "kellogsi"!"

"Garās čipsu plāksnes, par kurām tētis teica, ka tās taisot, rīvētus kartupeļus ieliekot starp grāmatas lapām."

Un kāds ir tavs iecienītākais padomju laiku kārums? Padalies komentāros.