'Sapnī redzēju beigtu govi': 5 veģetārieši atklāj, kādēļ atteikušies no gaļas

Kaut gan nav neapstrīdamu pētījumu par to, ka veselībai nāktu par labu pilnīga atteikšanās no gaļas un citiem dzīvnieku valsts izcelsmes produktiem, speciālisti nepagurdami atkal un atkal atgādina par sabalansēta uztura nozīmi un to, cik svarīgi iekļaut ēdienkartē pietiekami daudz augļu, dārzeņu, pākšaugu un citu augu valsts produktu. Pieaugušam cilvēkam vajadzētu apēst ne vairāk kā 80 gramus gaļas dienā, tātad, ne vairāk kā 400 gramus nedēļā. Uztura speciālisti, dietologi un ārsti ir vienisprātis, ka tādi gaļas produkti, kā desas un kūpinājumi, nav tā veselīgākā izvēle un, lietoti pārāk bieži, paaugstina iespēju saslimt ar sirds-asinsvadu slimībām un 2. tipa cukura diabētu.

Sabalansēta diēta, kuras pamatā ir augu valsts produkti, samazina asinsspiedienu, holesterīna līmeni un sirds slimību risku. Turklāt veģetārs uzturs palīdz samazināt svaru un kopumā pozitīvi ietekmē veselību. Kaut gan pastāv risks, ka, atsakoties no dzīvnieku izcelsmes produktiem, neaizvietojamās aminoskābes un virkne mikroelementu organisms nesaņems pietiekamā daudzumā, ir veidi, kā situāciju uzlabot, iztiekot bez gaļas. Protams, liela loma ir ēdienreižu plānošanai, kas pieprasa zināšanas par dažādiem produktiem un to uzturvērtību. Tā, piemēram, neaizvietojamā aminoskābe lizīns ir ne vien gaļā, bet arī riekstos, pupiņās, lēcās un raugā, bet ķirbju sēklas, spināti, banāni, auzu pārslas un sezama sēkliņas ir labs triptofāna avots.

Vēlme uzlabot veselību ir viens no galvenajiem, tomēr ne vienīgais iemesls, kādēļ cilvēki izlemj atteikties no gaļas. Vēloties noskaidrot dažādus viedokļus, uzrunājām veģetāriešus un vegānus ar pavisam atšķirīgu "stāžu", motivāciju un pieredzi, lai uzzinātu, kādēļ viņi savulaik pieņēmuši lēmumu atteikties no gaļas un citiem dzīvnieku valsts produktiem, un kā tas ir ietekmējis viņu turpmāko dzīvi.

"Manā dzīvē ir bijušas vairākas gaļas neēšanas fāzes. Pirmais impulss bija apmēram 10 gadu vecumā, kad piedzīvoju nelielu metafizisku krīzi, jo pēkšņi apjautu, ka svaigi šauto sloku saišķītis, ko fāters (tētis – aut.), atnācis no medībām, nometa virtuvē uz grīdas, nupat vēl ir bijuši dzīvi, priecīgi putniņi zaļā pļaviņā zem zilās debesu bļodas. Toreiz gan no gaļas neatteicos, jo vecāki gan jau būtu mani izrakstījuši no mājgrāmatas, bet sloku nedzīvās glāžainās actiņas bija atstājušas dziļas pēdas manā jūtīgajā empāta sirsniņā. Varbūt tāpēc vidusskolā sapinos ar krišnaītiem, kam visa dzīvībiņa ir vismaz tik svēta, lai to neliktu sev uz šķīvja. Sāku neēst gaļu "pa nopietnam", jo sapnī redzēju beigtu govi, ko uztvēru kā zīmi no augšas. Atteicos arī no zivīm un olām. Lasīju etiķetes, cītīgi pārliecinoties, ka tik kāds nodevīgs ādas gabaliņš vai olas čaumala nenonāk manā vēderā un karmiskajā ritenī. Kāpēc atsāku ēst gaļu? Jo nomira mana omīte un bēres nav tas pasākums, kur gribas iespringt uz gastronomiskiem smalkumiem. Tā teikt, nospļāvos un ņukāju iekšā vistas salātus, ka skanēja vien. Kopš tā laika man ar gaļu ir bijušas on-off attiecības. Nekad neesmu sevi saukusi par veģetārieti, drīzāk teicu – es izvairos no gaļas. Ikdienā nepatērēju, bet gluži ciemos no rasola arī ārā nelasīju. Tā teikt, kas jādara, jādara.

Apmēram pirms diviem gadiem notika negaidīts sižeta pavērsiens – man atklāja, vai, precīzāk, es pati sev atklāju alerģiju pret piena produktiem. Ne nāvējošu, bet gana nepatīkamu, lai savam mīļajam sieram, biezpienam un – šeit es raudu – treknam krējuma saldējumam pamātu ardievas. Neapšaubāmi modīgi, bet nu čakars sākumā bija pamatīgs. Salīdzinoši ātri gan adaptējos un nu jau vairs neleju asaras, stāvot veikalā pie siera plaukta. Tomēr līdz ar šo nolēmu, ka manā dzīvē klapatu ar ēšanu ir diezgan, un par laimi nejūtos tik stilīga, lai saietu vegānā, tāpēc atgriezu savā ēdienkartē gaļu. Pilnā apjomā. Un nekāda vaina. Beigtu dzīvnieciņu man joprojām žēl, bet nu – gaļa man garšo, tāpēc piketos neeju. Jo barības ķēdi neviens nav atcēlis. Arvienvārdsakot, kas jādara, jādara."

"Esmu vienmēr bijis, nu, gandrīz vienmēr, veselīgā dzīvesveida piekritējs un entuziasts. Tādēļ arī visu dzīvi, karjeru un uzņēmumus esmu veidojis ap to, arvien meklējot jaunus veidus, kā uzlabot savu veselību, pašsajūtu un dzīvot izcilu dzīvi bez rūpēm par to, ka kaut kas slikts var notikt ar manu ķermeni, jo neesmu par to pienācīgi rūpējies.

Mans ceļš uz vegānismu sākās pirms četriem gadiem, kad tiku iepazīstināts ar dažādiem pētījumiem par sarkanās gaļas ietekmi uz cilvēka organismu. Tā kā sarkanā gaļa man nekad īsti nav garšojusi, tad atteikšanās no tās nebija ļoti liels solis. Tālāk sekoja pētījumi par piena produktiem, kas noveda arī pie iepazīšanās ar vārdu vegānisms. Tad vienā dienā, dēla dzimšanas dienā, nolēmu pamēģināt kādu laiku padzīvot vispār bez dzīvnieku izcelsmes produktiem. Sākums nebija viegls, jo īsti daudz nezināju, kā pareizi salikt savu uzturu. Visi plāni, ko man piedāvāja, nebija īsti man domāti, ņemot vērā manu ikdienas fizisko aktivitāšu daudzumu. Kopš atradu savu īsto ēšanas plānu, jūtos vēl labāk kā jebkad agrāk.

Mani pirmie soļi vegānismā tika sperti veselības dēļ, tikai pēc kāda pusgada manī ieslēdzās arī milzīga empātija un līdzjūtība pret dzīvniekiem. Ejot cauri veikaliem, nespēju vairs noskatīties uz gaļas izstrādājumu zonu. Arvien vairāk un vairāk centos palīdzēt ielu dzīvniekiem. Tā tas kāpinājās un kāpinājās, līdz sapratu, ka atpakaļceļa man vairs nav. Es jūtos izcili, gaļu man vispār neprasās. Organisms ir vēl spēcīgāks kā jebkad, slimības vispār vairs nepazīstu. Protams, es ļoti ilgi strādāju, lai savu uztura plāna izveidotu perfektu. Tagad, četrus gadus vēlāk, neesmu pārdomājis, nav ne mazākās vēlēšanās atgriezties sākumpunktā. Reiz biju pataloģisks gaļas ēdājs, tagad esmu burkānu rīvētājs un pupiņu mērcētājs."

Taču, ja mēs runājam par iemesliem veikt šādu izvēli – pašu lielāko lomu tajā spēlēja racionāls un kritisks pasaules redzējums. Tas iekļauj to, ka man kā izteiktam dzīvniekmīlim, kopumā šķiet tikai normāli tas, ka cilvēki ēd dzīvniekus, jo dabā to varam novērot neskaitāmās instancēs, kā arī joprojām ir vietas pasaulē, kur tas patiesi nepieciešams izdzīvošanai. Taču, iepazīstoties ar statistiku, kas slēpjas aiz industriālās lopkopības, es sapratu, ka vienīgais loģiskais lēmums ir pārstāt patērēt gaļas un zivju produktus, jo, pirmkārt, ļoti aptuvenos/vidējos skaitļos – lopkopība paņem aptuveni četras reizes vairāk resursu, lai saražotu to pašu uzturvielu daudzumu no augiem. Tas nozīmē, ka līdz ar populācijas pieaugumu, būs jāizvēlas, kam atvēlēsim vietu – cilvēkiem vai lopkopībai. Otrkārt, gaļas iegūšana atstāj katastrofālas sekas uz planētu – lopkopība saražo vairāk izplūdes gāzes kā visa pasaules transporta industrija kopā. Jā, visa, ar kuģiem un lidmašīnām!

Savukārt iepriekšminētais teritoriju trūkums nereti nozīmē to, ka tiek apgūtas jaunas zemes, kas pašlaik visbiežāk ir auglīgie Amazones džungļi, un to izciršana samazina planētas spēju attīrīt saldūdeni un ražot skābekli. Treškārt, lielveikalos un lielā daļā ēstuvju atrodamā gaļa ir ļoti apšaubāmas kvalitātes, jo industrija joprojām ir vāji regulēta, ja runa ir par dažādiem uztura bagātinātājiem un hormoniem, kas veido gaļas lopu ikdienas ēdienkarti industriālajās audzētavās. Ceturtkārt, varu iegūt visas nepieciešamās uzturvielas bez dzīvnieku izcelsmes produktiem un uztura bagātinātājiem tablešu formā, kas laika gaitā padarījis manu ēdienkarti ļoti dažādu un noteikti daudz pilnvērtīgāku nekā pirms tam.

Īsumā – es kļuvu par veģetārieti tāpēc, ka šobrīd pasaulē valdošajā situācijā es to redzu kā vienīgo loģisko risinājumu, un, pat ja mana izvēle neuzlabo šo situāciju redzamā veidā, es vismaz varu izvēlēties nebūt daļa no problēmas. Tāpat es zinu, ka veģetārisms arvien straujāk kļūs (un jau paliek) par normu, tad kāpēc gan nepielāgoties jau laicīgi?"

Pēc studiju pabeigšanas strādāju vides aizsardzības jomā un daudz lasīju par mūsu pārtikas izvēles ietekmi, sapratu, ka tieši dzīvnieku izcelsmes produktu patēriņš nodara vislielāko ļaunumu apkārtējai videi. Centos ēst mazāk piena produktus, gaļu un pievērsu uzmanību pārtikas izcelsmei, sertifikātiem, iepakojumam.

Bet tieši empātija pret dzīvniekiem bija tas, kas man lika kļūt par vegāni. Uzzinot vairāk par cietsirdību, kas jāpiedzīvo teliņiem, cālēniem, sivēniem – pašām neaizsargātākajām radībām industriālajā lopkopībā, skaidri apzinājos, ka nevēlos to atbalstīt un brokastu omleti vairs nekārojas.

Ēdu vegāniski jau četrus gadus un nožēloju tikai to, ka nesāku ātrāk. Kopš pirmajiem neveiklajiem soļiem vegānismā, kad savā aizņemtībā kādu nedēļu ēdu tikai konservētas pupas un svaigus dārzeņus, esmu iemācījusies ļoti daudz par ēdiena gatavošanu un uzturu. Tas ir bijis milzīgs ieguvums – dzīvot saskaņā ar savu pārliecību, ēdot garšīgi un veselīgi. Esmu aizrāvusies ar ēdiena gatavošanu, man gribas parādīt cilvēkiem, ka esot vegānam, nav jāatsakās no iemīļotām garšām un iedrošināt izmēģināt kaut ko jaunu pašiem savā virtuvē."

Nav tā, ka būt veģetārietei vienmēr ir bijis viegli. 13 gadu vecumā man arī uzstādīja diagnozi –celiakija, kas nozīmēja pilnībā izslēgt no sava uztura piena produktus, miltu produktus un salīdzinoši mazā apmērā lietot olas. Mamma prasīja ārstam – tad ko mans bērns drīkst ēst? Ārsts atbildēja, ka gaļu. Es gaļu atteicos ēst un atceros, ka ārsti tolaik teica: "Švaki. Šis ir augošs organisms, kuram vispār vairs nebūs uzturā ogļhidrāti, kas, savukārt, izraisīs šito un vēl kaut ko..." Mani pat sāka biedēt ar to, ka "tādas, kā es" ir arī ar augstāku risku nomirt dzemdībās, lai ko tas arī trīspadsmitgadniecei nozīmētu. Lai kā tur arī būtu, es tā arī gaļu neatsāku ēst un vienkārši klusībā samierinājos ar to, ka tagad itin viss, ko es ēdīšu, būs bezgaršīgi rīsu produkti un dārzeņi. Tagad, šo pārlasot, šķiet, ka tā nav nekāda problēma, tomēr divtūkstošajos gados bija tā, ka nekādi vegānu un veģetāriešu ēdieni veikalos nebija pieejami, vispār tāds koncepts kā veģetārisms un vegānisms nepastāvēja nevienā restorānā. Neēd gaļu? Nu, tad ēd sviestmaizi ar sieru vai kartupeļus frī, kas tad nu arī bija mana ēdienreize, ēdot jebkur ārpus mājām ar ģimeni vai draugiem. Tikai tāpēc, ka celiakija bija tik aktuāla tajā laikā, bija pāris veikali, kuros bija "alternatīvas" miltu produktiem un miltiem, bet soja? Sojas gaļa? Kaut kādi seitani? Mandeļu pieni vai tamlīdzīgi? Tie bija termini, par kuriem kāds kaut kur dziļi internetā vai hārdkora koncertos runāja, bet dabā, vismaz Latvijā, tas nepastāvēja.

Gadiem ejot, kad man jau bija 18, atceros, ka ir saulaina diena, ar draugiem sēžam uz soliņa Mežaparkā, un pēkšņi, nu tā kā multenēs rāda, tā smarža no tuvākā kioska ar svaigi ceptiem hotdogiem vienkārši saķēra mani aiz deguna un ievilka iekšā veikalā un es pat neatceros kā, bet nākamajā mirklī man mutē jau bija hotdogs un garšoja tik labi! Atceros, ka zvanīju mammai un teicu: "Tu neticēsi, kas tikko notika! Es apēdu gaļu!" un... tā kā man tovakar bija paredzēts braukt vakarā pie mammas, viņa mani jau sagaidīja ar šašlikiem un visa cita veida gaļām, jo tas, ka bērns atgriezies pie prāta, taču jānosvin! Ar to viss nebeidzās. Pēc nedēļas man sākās reiboņi, organisms nepieņēma gaļu. Sāka izkrist mati – turklāt kušķiem. Nebija tā, ka man negribējās gaļu, tomēr es arī negribēju justies slikti un gribēju palikt vismaz ar pāris matiem uz galvas, tāpēc šoreiz, kā pati pie sevis nolēmu, beidzu ēst gaļu pavisam.

Tā tas arī ir palicis visus šos gadus – gaļu neesmu ēdusi, tikai ik pa brīdim nopriecājusies par aizvien kuplākā skaitā esošajiem veģetāriešu un vegānu restorāniem, kas piedāvā ēdienus un našķus, kas tajā pirmajā veģetārisma periodā šķita kā tāda nereāla utopija. Kaut kas, ko tirgo Berlīnē vai vismaz Lietuvas tirgū, bet noteikti ne Latvijā.

Vēl kādus astoņus gadus vēlāk man sākās līdz šim manā dzīvē neizprotamākais, ko sauc par panikas lēkmēm. Kas var šķist, ka ir tāds hipsteru izdomājums un pirmās pasaules problēmas, bet patiesībā tā ir problēma, tā eksistē un ir biedējoša. Un tad nu beidzot savos 30 gados es sapratu, ka ir uztura bagātinātāji, kas obligāti jālieto, ja vēlies ievērot līdzīga tipa dzīvesveidu. Kā izrādās, pat neskatoties uz to, ka zemenes, kurās ir dzelzs, es pa vasaru biju saēdusies tā, ka dzelzs līmenis asinīs bija labāks kā dažam labam gaļēdājam, pat neskatoties uz to, ka pupiņas biju saēdusies tik daudz šo gadu laikā, ka ogļhidrāti būs uzņemti vēl uz nākamajiem 30 gadiem, pat neskatoties uz to, ka ik pa brīdim uznākošo (jā, tā nepazūd) vēlmi pēc gaļas veiksmīgi apmierināju ar soju, seitanu un citām pseido gaļām, izrādās, ka B12 vitamīna līmenis manās asinīs un aknās bija nokrities līdz ļoti zemam līmenim. Un tieši šis vitamīns, kas ekskluzīvi lielos un nepieciešamos daudzumos atrodams gaļā, atbild par to, kas notiek mūsu nervu sistēmā. Tā trūkums, attiecīgi, izraisa vienas vai otras blaknes. Kā izrādās, tieši aknas ir tās, kas vēl aptuveni 8-10 gadus spēj to uzglabāt organismā, bija nonākušas savu rezervju zemākajā punktā, dodot signālu, ka, hei – mums kaut kas ir jādara.

Šobrīd viss ir savests kārtībā un es ar lielu prieku šogad svinu savu veģetārisma pilngadību. Ko es gribu teikt – tas ir baigais ceļojums ar kāpumiem un kritumiem,. un es noteikti neesmu ne absolūti par veģetārismu un vegānismu, ne pret visiem gaļēdājiem. Katrs izvēlas to, kas viņa ķermenim nepieciešams. Es neesmu gājusi virsū gaļēdājiem un centusies viņus pārliecināt atteikties no gaļas – gadu gaitā esmu satikusi daudzus veģetāriešus un vegānus, kas sevi patiešām ir nonīcinājuši, tiecoties pēc kādiem ideāliem, principiem. Tu dari, ko tu dari – ēd, ko tu ēd, bet dari to atbildīgi, tas arī viss."