No 'Napoleona' līdz 'Pavlovai': 9 leģendām apvītas tortes, ko vari pagatavot mājās

Lai gan kulinārajiem vēsturniekiem kārtainās mīklas un vaniļas krēma kūkas Mille-feuille, kuru mēs vislabāk pazīstam kā Napoleona kūku, izcelsme nav skaidra, pirmie ieraksti kulinārajās grāmatās parādījušies jau 17. gadsimtā. Tradicionāli kūka tiek gatavota no trim kārtainās mīklas kārtām un divām saldā vaniļas krēma kārtām. Taču nereti receptēs parādās arī putukrējums un ievārījums. Arī virskārta mēdz atšķirties – reizēm kūka tiek nosēta ar mīklas drupačām un putukrējumu. Citreiz – pūdercukura un šokolādes masu, kas veido marmoram līdzīgu gleznojumu.

Kāda kārtainajai trauslās mīklas kūkai saistība ar Napoleonu? Paši franči desertu saista ar neapoliešiem (Itālijas pilsētas Neapoles iedzīvotājiem), tāpēc kūkas nosaukums gadu gaitā ieguvis asociatīvi tuvāko franču imperatora vārdu. Cariskās Krievijas laikā kūka ieguvusi Napoleona vārdu, jo tas saistījies ar krievu uzvaru pār Napoleona armiju 19. gadsimta sākumā. Krievu versijai, kas aizvien ir populārs deserts bijušajās Padomju savienības valstīs, kūkai ir daudz vairāk nekā trīs tradicionālās kārtas, bet drupatu kūkas virsma simbolizējot Krievijas ziemu ar sniegu.

Par Napoleona tortes rašanos klīst vēl kāda leģenda - tās vēsture esot saistīta ir visai pikantu notikumu. Reiz Žozefīne pamanījusi, ka Napoleons kaut ko čukst ausī svešai dāmai. Skaidra lieta, ka viņai tas nav paticis un Žozefīne kļuvusi greizsirdīga. Imperators reaģējis acumirklī, samelojot, ka tikai klāstījis dāmai tortes recepti, kuras sastāvdaļas pats esot izdomājis. Žozefīne nolēmusi pārbaudīt recepti un, par brīnumu visiem, bet jo īpaši Napoleonam, torte izdevusies debešķīgi garda. Lai atkārtotu šo garšu piedzīvojumu savā virtuvē, seko, lūk, šīs receptes norādījumiem.

Lasot tālāk, uzzināsi leģendas par to, kā radušās citas pasaulslavenas tortes, kā arī atklāsim to receptes.

Zahera torte, kas radīta visai interesantos apstākļos, joprojām ir viens no gardēžu meklētākajiem saldajiem ēdieniem Vīnē, Austrijā.

Zahera tortes radīšana, ja tā var teikt, bijusi pavisam vienkārša. 16 gadīgais Francs Zahers, būdams jauns konditors galma virtuvē, saldo desertu radīja pēc Austrijas impērijas ārlietu ministra Klēmensa fon Meterniha pieprasījuma – kādā 1832. gada dienā, politiķis pieprasījis savam privātajam šefpavāram radīt tādu desertu, kas neliktu Meterniham kaunēties svarīgu ārzemju viesu priekšā.

Taču galvenais šefpavārs saslimis un viņa pienākumus pārņēmis jaunais konditors Zahers. Tā nu viņš pagatavojis izteiktas garšas šokolādes biskvītu, kuru apziedis ar aprikožu ievārījumu, bet apaļo kūku pārlējis ar izkausētu tumšo šokolādi. Viesi, protams, kāri notiesājuši torti, bet ar to vis tās popularitāte nav sākusies.

Francs Zahers pabeidzis savu praksi Meterniha virtuvē, bet pēc tam strādājis Bratislavā (Slovākija) un Budapeštā (Ungārija). Pēc vairākiem gadiem konditors atgriezies Vīnē un atvēris savu delikatešu un vīna veikaliņu.

Zahera tortes recepti pēc tam izkopis viņa dēls, Eduards Zahers, kurš arī kļuvis par labi skolotu konditoru. Vairākus desmitus gadu pēc tam, kad Eduarda tēvs radījis slaveno kūkas recepti, viņš atvēra Zahera viesnīcu Vīnē, kurā turpmāk pasniedza viesiem šokolādes torti.

Tomēr vairāku gadu gaitā nemitējušies strīdi starp Zahera viesnīcu un "Demel" konditoreju, kurā recepti pilnveidojis Eduards Zahers, kamēr tur izkopis konditora arodu. Tiesas prāvas par tiesībām uz oriģinālo Zahera torti sākušās 20. gadsimta 30. gados, bet noslēgušās vien 1954. gadā, abām pusēm panākot abpusēju vienošanos – Zahera viesnīcām pieder oriģinālā Zahera tortes recepte, bet "Demel" konditoreja tiesīga pasniegt Eduarda Zahera torti.

Zahera viesnīcā pasniegtais variants ir vienīgais, kuru oficiāli drīkst marķēt ar vārdu "Sacher", kas ar šokolādes burtiem izrakstīts uz katra kūkas gabaliņa. To gan Zahera viesnīcās, gan "Demel" konditorejā var nobaudīt vēl šodien.

Lai gan īsto recepti Zahera mantinieki joprojām tur lielā noslēpumā, gadu gaitā uzradusies ne viena vien recepte, kas mēģinājusi atdarināt slaveno kūku. Oficiāli pieejamā recepte, kuru piedāvā austrieši, it nemaz nav sarežģīta - to atradīsi te.

Izrādās, ka tortei "Prāga", ko var uzskatīt par īstenu padomju laiku konditorejas tradīciju vizītkarti, nav tieša sakara ar Čehiju, kā maldīgi varētu šķist, ņemot vērā tortes labskanīgo nosaukumu. Patiesība ir tāda, ka šīs tortes recepti velti meklēt čehu pavārgrāmatās, jo tās autors ir padomju gados ārkārtīgi populārā Maskavas restorāna "Prāga" konditorejas ceha vadītājs Vladimirs Guraļņiks, kura garadarbu kontā ir arī vairākas citas populāras receptes, piemēram, torte "Putna piens".

Kā atklāj portāls "Edimdoma", savas karjeras sākumā Guraļņiks esot izgājis vairākus apmācības kursus pie čehu konditoriem, kuri Maskavā regulāri vadījuši meistarklases, tādēļ nosaukums "Prāga" varētu būt izvēlēts kā savdabīga pateicība par jaunībā gūtajām zināšanām. Būtībā "Prāga" ir slavenās austriešu "Zahera" tortes versija, tomēr, ja "Zahera" torti gatavo bez krēma, tad oriģinālajā "Prāgas" receptē esot tikuši paredzēti pat četri dažādi krēmi ar Benedīktīna liķiera, Šartrēzes un konjaka piešprici, savukārt biskvīta ripas, pilnai laimei, tikušas piesūcinātas ar rumu.

Tolaik šī leģendārā torte nebūt nemaksāja lēti, bet par spīti tam, deficīta apstākļos "Prāga" veikalu plauktos bija reti sastopama eksotika. Ar izdomu un īpašu atjautību apveltītās padomju mājsaimnieces cītīgi mēģināja eksperimentālā ceļā atklāt tortes receptūru, tādēļ ar laiku no vienas recepšu klades uz otru sāka ceļot dažādas "Prāgas" versijas, vēl vairāk veicinot tortes popularitāti.

Šodien gaisināsim noslēpumainības plīvuru, atklājot, kā soli pa solim gatavojama torte "Prāga" pēc klasiskas receptes.

Kaut gan medus torti daudzi uzskata par Latvijas kulinārā mantojuma pērli, tās recepte esot radusies vairāk kā pirms 200 gadiem, kad kāds pavārs izgudrojis šo izcili gardo desertu kā īpašu pārsteigumu imperatora Aleksandra I mīļotajai sievai. Diemžēl pavāra vārds ar laiku ir nogrimis nebūtībā, savukārt viņa veikums – medains biskvīts –, kas kārtu pa kārtai mijās ar maigu skābā krējuma krēmu, ir iemantojis pasaules slavu.

Lai pagatavotu medus kūkas mīklu, tev būs nepieciešams nedaudz medus, olas, cukurs, sviests (to nebūtu ieteicams aizstāt ar margarīnu), milti un cepamais pulveris, skaidro portāls "Edimdoma". Ja medus torti gatavosi no kvalitatīvām sastāvdaļām, tā arī bez dažādiem garšas uzlabotājiem garšos vienkārši pasakaini.

Šajā rakstā skaidrojām, kā tad pareizi gatavojama gardā medus kūka.

Šo franču konditorejas leģendāro kūku 1910. gadā par godu kārtējam velomaratonam Parīze–Bresta–Parīze radīja konditors Luī Djurāns (Louis Durand) velomaratona idejas autora Pjēra Žifāra (Pierre Giffard) uzdevumā. Ievērojot tematiku, greznā kūka tika cepta apaļā riteņa rata formā, ar kalorijām bagātu pildījumu – tā teikt, lai sportisti pēc nogurdinošā 1230 kilometrus garā brauciena varētu atjaunot enerģijas krājumus.

Lūk, te atradīsi pārbaudītu un vienkāršotu tortes "Paris-Brest" recepti.

Torte "Sarkanais samts" skaitās klasisks amerikāņu deserts, kuru iecienījuši arī kanādieši. Šāds interesants nosaukums iegūts krāsas un tortes vizuālā tēla, kas atgādina sarkanu samtu, dēļ. Tortei ir šokolādes garša, jo tai pievienots kakao, un gaisīga struktūra, kas panākta, pateicoties paniņām un kefīram. Paniņas var pagatavot mājās: vienai glāzei piena pievieno ēdamkaroti ābolu etiķa vai citronu sulas. Klasiskajā kūkā "Red velvet" ir vismaz divas gaisīgas biskvīta kārtas sarkanā krāsā, kas pārziestas ar vieglu krēmu no maskarpones vai cita saldkrējuma siera. Torti parasti rotā ar to pašu krēmu, ko pilda iekšpusē, ar cukura mastiku vai jebkuru citu saldkrējuma krēmu baltā krāsā.

Tortes "Sarkanais samts" jeb "Red velvet" recepte radusies Amerikā, konkrētāk, Misisipi reģionā. Cita versija atklāj vēl divas šīs maigās tortes izcelsmes versijas. Proti, viena no viesnīcas "Waldorf-Astoria" viesēm palūdza tortes recepti viesnīcas restorānā un par to viņai piestādīja rēķinu 100 dolāru vērtībā. Sieviete bija ļoti vīlusies par tādu viesnīcnieku rīcību un iedeva recepti visiem, kam vien varēja. Mūsdienās ir daudz versiju par šo recepti - lūk, te atradīsi vienu receptes variāciju.

Slavenā Švarcvaldes ķiršu torte ir īstena Švarcvaldes vizītkarte, jo šo saldo kārumu iecienījuši gardēži dažādās pasaules malās. Šis vācu konditorejas mākslas šedevrs var lepoties ar visai senu vēsturi, jo 2015. gadā atzīmēja savu simtgadi.

Kā jau tas bieži mēdz gadīties ar leģendārām receptēm, arī par Švarcvaldes tortes (Schwarzwälder Kirschtorte) rašanos un vēsturi klīst dažādi nostāsti. Populārākais no tiem vēsta, ka ķiršu tortes dzimtene nav vis Švarcvalde, bet gan Bonna, kur kafejnīcā "Arend" pirms vairāk kā 100 gadiem strādājis švābu pilsētiņā Ridlingenā dzimušais konditors Jozefs Kellers. Tiek uzskatīts, ka tieši šis kungs 1915. gadā radīja un ieviesa kafejnīcas piedāvājumā Švarcvaldes torti. Starp citu, apmeklējot Bonnu, joprojām var doties uz kafejnīcu, lai nobaudītu gabaliņu kūkas, vien ņemot vērā, ka tā mainījusi nosaukumu, no "Arend" pārtopot par "Agner", skaido "Deutsche Welle".

Vēlāk Kellers pārcēlies uz Bodenas ezera apkaimi un atvēris tur savu iestādījumu, kura piedāvājumā esošā treknā, kalorijām bagātā, bet ļoti gardā kūka ātri vien iemantojusi plašu popularitāti. No šī brīža tad arī sākās Švarcvaldes tortes popularitātes vilnis, pamazām iekarojot arvien jaunus piekritējus visā pasaulē. Viens no Kellera mācekļiem savulaik esot pamanījies saglabāt meistara ar roku pierakstīto recepti, un nu šī relikvija glabājoties kādā Švarcvaldes pilsētiņas Tribergas konditorejā.

Ir vēl kāda populāra versija, kas vēsta, ka Švarcvaldes tortes dzimtene esot Tubingena. Turklāt recepte esot radusies 15 gadus vēlāk – 1930. gadā, kaut gan tortei raksturīgais sastāvdaļu salikums – konservēti ķirši ar putukrējumu – šī reģiona desertos esot bijis populārs jau daudz senāk, tāpat arī paradums papildināt desertu ar šļuciņu ķiršu šņabja.

Iemēģini roku, un, ņemot vērā mūsu izsmeļošos padomus, pagatavo šo gardēžu iecienīto kārumu saviem spēkiem. Soli pa solim sekojot "Tasty" norādījumiem, tev viss noteikti izdosies, pat ja gatavosi Švarcvaldes torti pirmo reizi.

Kaut šodien siera kūkas ir nobaudāmas visneiedomājamākajās variācijās, tomēr siera kūku "vecmāmiņa" ir klasiskā Ņujorkas siera kūka, kas tiek uzkatīta arī par gardāko no visām. Tās garša ir bezgala maiga un izteikti krēmīga, tādēļ kūka tiek pasniegta pavisam vienkārši – bez augļiem, šokolādes, karameles vai kādām citām piedevām.

Siera kūkas recepte Amerikā nonāca kopā ar Eiropas imigrantiem. Tomēr krēmsiers, tāds, kādu mēs to pazīstam mūsdienās, patiesībā ir bijis neveiksmīgs (šajā gadījumā pat ļoti veiksmīgs) amerikāņu centiens atdarināt franču mīksto sieru "neufchatel". Tā nu 1872. gadā kāds Ņujorkas piensaimnieks radījis krēmsieru, kas vēlāk jau veikalu plauktos nonācis ar nosaukumu Filadelfijas siers, skaidro portāls "Whatscookingamerica".

19. un 20. gadsimtu mijā ņujorkieši bija iemīlējuši vienkāršo desertu, un katrai ēdnīcai un smalkākam restorānam bija sava firmas recepte. Tomēr par klasiskās Ņujorkas siera kūkas tēvu tiek uzskatīts vācu imigrants Arnolds Rūbens, kurš kādā mājas ballītē baudījis siera kūku un pieprasījis no saimnieces recepti. To viņš pēc tam izlolojis un sācis pasniegt savā restorānā Ņujorkā "Reuben's Restaurant".

Tomēr vēstures fakti ir strīdīgi un paši ņujorkieši par visīstenāko Ņujorkas siera kūku sauc to, kas pasniegta "Lindy's" ēstuvē trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados. Par Ņujorkas siera kūkas autoritāti to pat nodēvējis "New York Times". Pēc tam jau sākušās īstenās receptes medības un to pārpublicējuši daudzi kulinārie izdevumi un gardēžu ceļveži, tomēr to, vai kaut viena no receptēm ir mats matā precīza ar oriģinālu, teikt nezina neviens.

Lūk, te uzzini klasisku Ņujorkas siera kūkas recepti un knifus, kas jāievēro, lai siera kūka izceptos blīva, gluda un bez neglītām plaisām.

"Pavlova" ir leģendām apvīta kūka, kas gatavota no gaisīga, putota olu baltuma un pasniegta ar putukrējumu un augļiem. Tā ne vien izskatās kārdinoši, bet arī garšo izcili, tādēļ to pagatavot vajadzētu iemācīties katram saldummīlim. Un, pretēji vispārpieņemtajam uzskatam, "Pavlova" ir arī viena no vienkāršāk pagatavojamām kūkām, jo lielāko tiesu darba paveiks jaudīgais mikseris. Ir jāņem vērā tikai pāris svarīgi nosacījumi, lai olu baltums uzkultos perfekti, pamatne izceptos kā nākas un putukrējums izdotos gaisīgs un vijīgs.

Šī gardā kūka radusies 20. gadsimta sākumā, kad pasaulslavenā balerīna Anna Pavlova pasaules tūres ietvaros viesojās Austrālijā un Jaunzēlandē. Kāds pavārs, kas bijis kaislīgs baleta un leģendārās krievu balerīnas dievinātājs, radījis šo gaisīgo kūku, vēloties materializēt savu sajūsmu kādā kulinārā šedevrā.

Daudzos avotos par kūkas dzimteni tiek uzskatīta Jaunzēlande, tomēr starp abām valstīm joprojām notiek aktīvas diskusijas par to, kurai tad pienākas šī gardā deserta pirmatklājēja lauri, jo gan Jaunzēlandē, gan Austrālijā "Pavlova" ir teju vai nacionālais ēdiens.

Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc "Pavlova" var neizdoties, ir olu baltumu kārtīga uzputošana, tādēļ, izlasot šo rakstu, uzzini, kas jāņem vērā, lai rezultāts būtu nevainojams.