Kā apēst ķirbi no sēklām līdz placentai. Saruna ar 'Kliblapsu' saimnieci Ilzi Venterzuti

Jūsu saimniecībai ir ļoti skanīgs nosaukums. Kā tas radies?

Padomju laikā nopirkām mājas ar nosaukumu "Kliblapsas". Īsti pat nemaz nezinu šī vārda rašanās vēsturi, bet, kad 1992. gadā veidojām saimniecību, izlēmām par labu atmiņā paliekošajam nosaukumam. Mana mamma gan teica, ka vajadzētu izdomāt smukāku nosaukumu: "Ja būs "Kliblapsas", tad visu mūžu būs jāklibo." Mēs ar vīru tomēr palikām pie sava – labāk lēnām klibot, nekā pārāk ātri skriet, – un pa šiem gadiem neesam vīlušies šajā izvēlē.

Kā nonācāt līdz idejai audzēt tieši ķirbjus?

Pirms desmit gadiem mūs uzrunāja Edīte Strazdiņa no kooperatīva "Mūsmāju dārzeņi", jo lielveikalu tīklam pietrūka svaigo ķirbju, ko tirgot visu sezonu. Nolēmām, ka vajag mēģināt, jo iepriekšējos gadus pa kādam ķirbim jau bijām audzējuši. Pirmie divi bija īsti "lauziena" gadi – sapratām, ka mūsu izaudzētie ķirbji nebūt nav tādi, lai tos glabātu, un arī ne tādā lielumā, kā lielveikali grib tos redzēt. Tad bija tāds pagrieziena punkts – vedām mājās savus 'Rote centner' (ķirbju šķirne – aut. piezīme), tolaik vēl mums nebija konteinera, bet nokrāmēts plosts. Mums bija pirmie septiņi hektāri iestādīti – tas likās ļoti daudz tam laikam un bija liela uzdrīkstēšanās. Māra Biseniece no "Agrimatco" sēdēja plosta galā un teica: "Nu, ķirbis! Varbūt vajadzētu dziļāk parakt?" Man tas Māras teiciens kaut kā ļoti aizķērās, un tad arī mēs lēnu garu sākām "rakt dziļāk". Nu jau esam "aizrakušies" līdz 48 hektāriem, bet saprotam, ka vēl ir, kur augt.

Kā ķirbi iemīlēt tiem, kuri kopš bērnības ir uz "jūs" ar lielo, oranžo ogu?

Iesācējiem vajadzētu sākt ar kaut ko viegli un ātri pagatavojamu. Tiem, kas brauc ciemos pie mums uz saimniecību, es dodu degustēt plānās šķēlēs sagrieztu Hokaido ķirbi ar visu mizu – tas ir zināms arī kā Japānas cepamais ķirbis. To es ātri pannā apcepu no abām pusēm nelielā eļļas daudzumā – tikai tik daudz, lai šķēlītes aprautos zeltaini brūnas. Noņemu no pannas, viegli apkaisu ar sāli – un ir pasakains ēdiens. Viegli, ātri, garšīgi!

Kādas ir Latvijas pircēju iecienītākās ķirbju šķirnes?

Grūti teikt, jo, pienākot pavasarim, mēs ķirbjus sējam, nezinot, ko cilvēki gribēs vasarā. Vairāk vai mazāk, bet te nostrādā reklāma. Protams, ir ķirbju gardēži, kas meklē arvien jaunas šķirnes, bet ķirbju pasaule jau sastāv no dažādām garšām un dažādiem mitrumiem, dažādiem pielietojumiem. Vienu un to pašu ķirbi dažādi pagatavojot, iegūst pavisam atšķirīgus ēdienus, un, vienu ēdienu gatavojot no dažādiem ķirbjiem, ēdiena garša mainīsies. Garšu ietekmē pat tas, vai ķirbis pannā tiek cepts ar vai bez vāka. Ķirbju pasaule ir ļoti liela, un katrs noteikti var atrast kaut ko sev piemērotu. Jautājums tikai – ko katrs no ķirbja gaida, jo garšu gaume cilvēkiem ir ļoti atšķirīga.

Populārākie ir muskata, spageti, riekstu ķirbji. Ļoti iecienīts ir cepamais ķirbis jeb Hokaido ķirbis – šī japāņu ķirbju grupa arī man ir vismīļākā. Sausi, smalkgraudaini. Nevajag iecentrēties, ka visiem Hokaido ķirbjiem jābūt ar sarkanu mizu, – var būt arī ar pelēku, zaļu. Mizas krāsa norāda arī uz garšu – sarkanmizainie cepot iegūst cūku pupu nianses, bet zaļmizaiņi līdzinās sausam, miltainam kartupelim. Man patīk, ka cepamķirbim ir plašs pielietojums – to var cept gan pannā, gan cepeškrāsnī – gan "pliku", gan ar garšaugiem, gaļu vai sieru – ir bezgala daudz variāciju.