Jaunizcepto laucinieku rokasgrāmata: kā gatavot ēdienu uz malkas plīts bez riska noindēties

Nereti gadās, ka, tiekot pie vecas lauku mājas ar mūrētu kurināmu pavardu, to automātiski uzskata par problēmu un jauc nost. Lai atturētu jaunizceptos lauciniekus no šādas apgrēcības, stāstīsim, kā iedraudzēties ar malkas plīti, jo pilsētniekam bez iepriekšējām iemaņām un zināšanām pirmie soļi malkas krāsns iepazīšanā tiešām var beigties kā šovs ar izdzīvošanas elementiem. Rīkojoties nemākulīgi, pīrāgu apdegušie gali būs dzīves sīkums salīdzinājumā ar kodīgiem dūmiem pieplūdušo māju, pat nerunājot par baiso iespēju noindēties ar tvana gāzi, nelaikā aizšaujot “šīberi”.

Bliņas ar zapti un štābiņš krāsnaugšā

Piepildot sapni par lauku māju, mums izpalika sludinājumu caurskatīšanas fāze, meklējot sirdij un maciņa biezumam piemērotu lauku sētu. Bebrenē – nelielā Sēlijas ciematiņā Lietuvas pierobežā – vairāk nekā divdesmit gadus savu atdzimšanu pacietīgi gaidīja māja, kuru 1958. gadā, pārrodoties Latvijā pēc Sibīrijā pavadītiem gadiem, savulaik uzcēla mans vectēvs un vecmamma. Tur uzauga mans tēvs un arī es pavadīju savu bezrūpīgo bērnību.

Jaunībā, kad, ko tur liegties, bija pavisam citas prioritātes un vilinošas šķita lielpilsētas piedāvātās iespējas, uzturēt māju nebija ne laika, ne rocības. Šķērslis bija arī attālums – lai nokļūtu laukos no Rīgas, kur tolaik dzīvojām, ceļā ar auto bija jāpavada trīs stundas. Protams, bija žēl, ka bērnības māja lēnām iet postā un pārvēršas par krāmu noliktavu, bet arī pārdot to necēlās roka, jo ar katru stūrīti, taciņu, koku un krūmu saistījās siltas atmiņas.

Pērn beidzot nolēmām, ka jāsāk darīt kaut ko lietas labā, un izkārtojām darbus tā, lai visu vasaru ar bērniem varētu dzīvot laukos, veltot laiku vecās ēkas atjaunošanai. Remontu sākām ar malkas plīts reanimēšanu. Aplūkojot masīvo ķieģeļu mūrējumu ar laika zoba iegrauztu apmetumu un aprūsējušiem čuguna plīts riņķiem, arī mums iesākumā bija doma to nojaukt, lai vietā iestutētu modernāku krāsni, bet labi, ka sentiments neļāva spert šādu soli.

Bērnībā krāsns augša bija mana mīļākā rotaļu vieta. No augšas, paverot puķainu aizkaru maliņu, nolūkojos, kā vectēvs skalda skalus iekuram, kamēr vecmamma iejauc pankūku mīklu. Gribēju, lai arī manu meitu bērnības atmiņās iegulst uz malkas plīts ceptas bliņas ar aveņu zapti un nosalušo pēdu sildīšana pie mūrīša.

Vecās malkas plīts atjaunošana

Iesākumā izvērtējām no ķieģeļiem mūrētās plīts stāvokli. Noceļot metāla virsmu, atklājās, ka daļa ķieģeļu krāsns iekšā ir sadeguši un sadrupuši, tie pašu spēkiem tika nomainīti un pārmūrēti. Nostiprinātas tika arī kurtuves durtiņas un nomainīta cepeškrāsns, jo vecā bija izdegusi un izrūsējusi. Metāla virsma, kaut vietām rūsas skarta, joprojām ir izmantojama gatavošanai, tomēr nākotnes plānos ietilpst arī plīts virsmas nomaiņa.

Kamēr notika plīts atjaunošanas darbi, vairākas nedēļas bija jāizlīdzas ar citiem gatavošanas veidiem. Labos laikapstākļos izmantojām grilu, bet tad sākās lietus periods un bija jāiztiek ar elektriskās tējkannas un sviestmaižu tostera sniegtajām iespējām. Visu vēl vairāk sarežģīja fakts, ka mājā nebija ūdens – to gan ēst gatavošanai, gan trauku mazgāšanai nācās nest no akas vai dīķa. Ko tur liegties, “uz urrā” ēdienkartē iekļāvās “roltoni” un siera “trīsstūrenes”. Piešāvāmies pat tosterī izcept olas brokastīm. Vecajā malkas šķūnī starp krāmiem nejauši uzgājām divriņķu gāzes plītiņu, kas izrādījās darba kārtībā. Nojumē pie pirts izveidojām improvizētu lauku virtuvi, kas bija īsts glābiņš, gaidot, kad plīts beidzot būs gatava lietošanai.

Kā bez priekšzināšanām iekurināt plīti

Tā kā savulaik neesmu iesaistījusies ne skautos, ne gaidās, ne jaunsargos, mans krāsns iepazīšanas stāsts sākās ar krāsns kurināšanas apguvi.