Parastā sērpiepe (Laetiporus sulphureus) aug uz lapu kokiem, galvenokārt ozoliem. Bieži sastopama pilsētās, parkos. Parasti sērpiepju sezona ir vasaras sākumā – maijā un jūnijā, bet tās ir atrodamas arī rudenī. Latvijas Dabas muzeja Botānikas nodaļas vadītāja mikoloģe Inita Dāniele skaidro, ka sērpiepes nosaukums nav saistīts ar sērām "sēne ir ēdama, sēras nedraud", bet gan ar ķīmisko elementu sēru krāsas dēļ: "Sērpiepe ir droši ēdama, kamēr jauna un koša, veca vairs nav tik spilgta un garšo pēc zāģu skaidām."
Mikoloģe brīdina, ka šo sēni nav ieteicams vārīt, jo tad tā kļūs sīksta kā gumija. "Pilsētas centrā un ceļmalu alejās arī sērpiepi nevajadzētu vākt – nav tur tik tīra vide. Pati esmu malusi gaļas mašīnā un gatavojusi kā maltās gaļas mērci. Esmu cepusi, sīkos gabaliņos sagrieztu, esmu apcepusi un Jāņos pie zupas likusi. Mani reiz cienāja ar fantastiski garšīgiem sērpiepes čipšiem. Droši nogaršojiet!"
Kā vēstīts Latvijas sēnēm veltītajā vietnē "Fungi.lv", jauna sērpiepe (kad mīksta un sūkļaina) ir ne vien ēdama (uzreiz cepama), bet arī visai garšīga. Garša ir mazliet rūgtena vai skābena (pēc viena uzskata – atkarībā no koka sugas). Pirms cept, ļoti jaunu un mīkstu sērpiepi var sagriezt šķēlēs, mazliet vecāku un cietāku ieteicams sasmalcināt sīkāk (to ērti izdarīt ar dārzeņu rīvi), vēl cietāku – samalt. Rūgtenuma novēršanai ieteicams cepšanas gaitā katrai porcijai izmantot jaunu eļļu. Pietiekami apceptu, sērpiepi var uzglabāt saldētavā visu ziemu. Sērpiepju milzīgie izmēri ļauj šādu krājumu ziemai izveidot visai īsā laikā. Ir ziņas, ka sērpiepe ir laba arī kaltētā veidā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
